Gadījums Jaunjelgavas vidusskolā pārspējis pat priekšvēlēšanu reklāmu skaļumu. Par notikušo pirms mēneša, kad skolas tualetē vecāks zēns uzbruka jaunākam, masu mediji pārplūdināja sabiedrību ar vārdiem “šausmas”, “asinis”, “šokējoši”. Televīzijā redzamā mākslīgā asins peļķe radīja maldinošu priekšstatu, ka tā ir īsta.
Tik ļoti vajadzīgais reitings, klausītāju un lasītāju uzmanība pieaug, reklāmdevēji ziņu ievēro, labi vieniem un otriem, naudiņa ripo. Pat it kā prestiža ziņu kanāla darbinieks “tvitterī” jau ar nosodījumu steidz paziņot kaut kur pa ausu galam dzirdētas ziņas.
Visa šī haosa un biznesa cena ir lietā iesaistīto cilvēku nemitīga “bombardēšana”, ko dara ziņkārīgie un “līdzjutēji”. Līdzīgi kā pēc avārijas šosejas malā sapulcējas ziņkārīgo bars, ar telefoniem filmējot cita nelaimi, tā arī šoreiz soģi un aizstāvji uzrodas kā sēnes pēc lietus, bet lieta jau ir aizgājusi pašplūsmā. Cietušie, kas patiesībā ir gan uzbrucēja, gan piekautā zēna vecāki, katrs cīnās, kā māk un uzskata par pareizu. Tas, ko saucam par demokrātiju, vārda brīvību, jau pāraudzis visatļautībā, pārkāpjot jebkādas ētikas normas, slēpjoties aiz izdomātiem vārdiem, internetu pārplūdina lamas, aizvainojumi, nu jau ne tikai notikumā tieši iesaistīto personu virzienā, bet arī pavisam tālu no tā esošu.
Var vainot sistēmu, pareizāk sakot, tās neesamību līdzīgu gadījumu risināšanas praksē, vainot speciālistus, psihologus, kuri jau laikus nepamanīja šādu skolēnu savstarpēja konflikta perēkli, bet vispirms pajautāsim katrs sev, ko mēs darījām, lai šī vai jebkura cita līdzīga vardarbība nenotiktu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzīgi gadījumi notiek bieži, diemžēl tikai neliela daļa nonāk līdz atklātībai.
Tikko beigusies Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruņa akcija. Tajā atbildēts vairāk kā trim tūkstošiem zvanu, sniegts ap 700 konsultāciju, ap 150 tieši vardarbības gadījumos. Akcija ilga tikai divas nedēļas! Cik bērnu nepiegāja pie telefona, cik nemaz nezināja par šādu akciju, par to, ka ir uzticības telefona numurs 16111? Vardarbība notiek ik brīdi, tikai esam par gļēvu, lai to apturētu. Par gļēvu, tāpēc portālos slēpjamies ar nikiem “redbubble”, “varde” un citiem, pat tad, kad it kā veic labus darbus. Jo alkst redzēt svešas asinis un asaras, lai saprastu, cik laimīgi ir, jo tas neskar personīgi.
