Neretas novada svētkos varēja pamanīt vizāžisti Elīnu Laiviņu, kura ar speciālām krāsām apgleznoja bērnu sejas. Viņa nupat kā aizstāvējusi kvalifikācijas diplomdarbu, tomēr sapratusi, ka grib apgūt citu profesiju. Saruna par skolu, mērķiem un dzimto Neretu.
— Pēc pamatskolas mācības turpināji Rīgā. Kāpēc Neretā nepaliki?
— Izaugu! Bet bērnību pavadīju Neretā. Pēc 9. klases domāju, kur mācīties. Vidusskolu vien negribējās, šķita, ka vienlaikus iegūt vidējo izglītību un profesiju ir vērtība. Skolu izvēlējāmies kopā ar vecākiem, skatījāmies, lai nākotnē ir profesija, kurā var nopelnīt. Man bija lieli nākotnes plāni.
— Santehniķi labi pelna!
— Jā! Bet man vienmēr patika skatīties, kā griež matus, tāpēc nolēmām — jāiet uz Rīgu, frizieriem. Tomēr izmācījos par vizuālā tēla stilisti. Šī profesija ietver trīs arodus vienā — vizāžista, friziera un stilista. Mācoties gan sapratu, ka friziera un stilista darbs nav tas, ko vēlos, vizāžista (vizuālā tēla stilists — aut.) darbs man iet pie sirds. Tas ir cilvēks, kas konsultē, kādu kosmētiku izvēlēties, kādi toņi piemērotāki. Man ir arī pirmie klienti — savai draudzenei, beidzot 12. klasi, veidoju tēlu.
— Vai viņai patika?
— Jā! Būt apmierinātam ar vizāžista darbu ir pats svarīgākais. Dodot padomus, mans uzdevums ir neaizvest cilvēku prom no sevis, bet palīdzēt sevi atrast. Cilvēkam ar rezultātu jābūt apmierinātam un laimīgam, arī tas man ir lielākais gandarījums.
— Vai šajā profesijā iespējams atrast darbu?
— Ir. Lielajos salonos. Vairāk šo profesiju redzu kā hobiju. Ja ir pamatdarbs, tad šo var darīt kā papilddarbu.
— Kādu darbu meklēsi?
— Esmu eksperimentētāja. Tikko kā pabeidzu skolu — bija kvalifikācijas eksāmens, izlaidums, tāpēc gribu atpūsties no Rīgas, meklēju parastu darbu. Pagaidām esmu nosūtījusi dažus CV Jēkabpilī. Man tiešām ir nepieciešams laiks, lai saprastu, ko gribu — vai vēl mācīties vai tomēr ne. Mans moto kādu laiku nu būs — dzīvos, redzēs.
— Pretruna. Iepriekš teici, ka vajag darbu, kur galvenais ir nopelnīt, bet kas tagad svarīgs?
— Jā, tā teicu, bet nauda jāpelna ar sirdsdarbu. Es iepazinu to darbu, par kuru sapņoju, un nu ir skaidrs — tā nav mana sirdslieta. Mazliet atpūtīšos no Rīgas kņadas, tad redzēs, kā būs. Un būs jau labi. Kad mācījos, skola man bija pirmajā vietā, tagad pirmajā vietā uz laiku būšu es. Gribu nostāties uz savām kājām, kļūt patstāvīga, negribu būt atkarīga no vecākiem.
— Tad iznāk, ka šī profesija bija vairāk pašapziņai?
— Jā. Skola bija mana rakstura izaugsmes laiks. Mācību procesā saskāros ar daudzām grūtībām. Bija reizes, kad asarām acīs teicu — eju prom, ņemu dokumentus no skolas ārā! Draugi un vecāki bija tie, kuri mani atbalstīja, mudinot mācības turpināt, sak, diploms rokas stiepiena attālumā, pabeidz, beidz ķēmoties, tu to vari!
— Ko vecāki saka par tavu lēmumu eksperimentēt?
— Kā jau vecāki, grib, lai bērniem ir vislabākais… Mani atbalsta, lai arī kāds būtu mans lēmums. Protams, cer, ka es atgriezīšos Rīgā. Tur ir vislielākās izaugsmes iespējas.
— Vai nākotni saisti ar Neretu?
— Tā būs atpūtas vieta, kur no jezgas atgūties. Neretā ir manas mājas un vecāki. Ar viņiem sazvanos katru dienu… Nereta ir pārāk klusa, tomēr jāatzīst, te jūtos labi, jo mājas paliek mājas. Daudzi no ciema aizbrauc, tāpēc vairs nav, ar ko aiziet atpūsties, ne arī vietas, kur iziet. Runa nav par ballēm, bet, piemēram, agrāk Neretā bija, kur biljardu un tenisu spēlēt, vairs nav. Sākumā vajag cilvēkus, tad aktīvu dzīvi.
— Vai Neretā ieguvi labu izglītību?
— Jā. Skolotāji bija motivēti palīdzēt, nāca klāt, deva papilddarbus ar mērķi, lai es kaut ko iegūtu. Neretā labā līmenī ir matemātika un ķīmija, valodas. Savukārt Rīgā biju pati par sevi. Pēc laika degradējos, jo Neretā mācīja padziļināti, profesionālajā skolā — vispārināti.
— Vai jauniešiem ir problēmas ar valodu zināšanām?
— Ir. Daudziem ir problēmas ar krievu valodu. Ja to nelieto ikdienā, tā piemirstas. Man bija puslīdz laba krievu valoda, bet, aizejot uz Rīgu, bija nepieciešams runāt vairāk, tad sapratu, ka ar to ir problēmas.
— Parunāsim par stilu. Kādas ir vislielākās kļūdas, ko vīrieši pieļauj apģērbā?
— Klasika ir zeķes sandalēs. Bet jāteic, ka tās zināšanas, ko mums mācīja par stilu, ikdienā neizmantojam. Pati esmu eksperimentētāja — bieži mainu matu griezumu un krāsu. Savu stilu vēl neesmu atradusi, labi jūtos sportiskajā, bet tam jābūt ar knifu. Mode mainās.
— Vai vispār tai ir jēga?
— Nav. Modei rāmju nav, katrs meklē savu es. Kanonu nav. Vilkt jau var visu, ko grib, galvenais, lai tēls ir kopts, ne nodriskāts.
— Vai nav tā, ka mazpilsētā sievietes vairāk sapošas?
— Vietā, kur cilvēki viens otru pazīst, ir vēlme izskatīties labāk. Rīgā ir pūlis, maz iespējams satikt kādu paziņu, un gluži dabiski izskats kļūst mazsvarīgāks — ai, šodien uz veikalu iešu sporta tērpā un bez kosmētikas. Jā, tā ir. Tomēr ģērbšanās stilu ietekmē nodarbošanās. Cilvēki, kas nodarbojas ar nopietnām lietām, nenēsās sandales un rūtainas zeķes.
— Cik lūpukrāsu ir mājās?
— Daudz. Un dažādu toņu. Tomēr ne vienmēr to izmantoju, no mājas varu iziet arī bez skropstu tušas.
