“Līdz brīdim, kad gaidīju jaunāko meitiņu, nebiju iedomājusies par vecumu,” saka seciete Natālija Ravinska. Vakar viņa nosvinēja 35. dzimšanas dienu, bet viņas mazā meitiņa Beatrise ir mēnesi veca.
Tikšanos ar Natāliju norunāju viņas ģimenes mājā Seces pagasta “Vēžniekos”. Tagad viņai esot daudz brīva laika, nosmej Natālija, bet precizē: “Kad mazā ļaus runāt, piezvanīšu, jo nevar jau zināt, kāds mums būs dienas režīms.”
Kad tiekamies, mazulīte guļ diendusu, bet jau pēc dažām minūtēm no blakus istabas atskan smalka balstiņa, sak’, piebiedrošos! Kamēr runājamies, Beatrise aizrautīgi ēd mammas pieniņu. “Mierīgs bērns,” nosaka māmiņa, un mazā viņai velta visapburošāko smaidu pasaulē.
Sapnis: meitas
Rudens Natālijas un Valta ģimenē ir svētku laiks — septembrī dzimusi ģimenes pastarīte Beatrise, vecākajai māsiņai Benitai 30. septembrī apritēja deviņi gadi. Oktobrī Beatrisei būs arī pirmā vārdadiena, bet svinamās dienas rudenī ir arī tētim un vecākajiem brāļiem, Valta dēliem. Natālija stāsta, ka pēdējo jubileju svinējusi trīsdesmit gados, jo gada nogale ir tik svētku pārpilna, ka to jau šķiet par daudz. Bilstu: gan vīrs dzimšanas dienā puķi uzdāvinās. “Jā, viņš parasti to neaizmirst, kaut puķes viņam nepatīk dāvināt,” iesmejas Natālija. “Atceros, cik kautrīgi viņš man nesa rozes, kad uzzināja, ka gaidu pirmo meitiņu.”
Nu viņiem ir divas meitas. Natālija atklāj: kad gaidījusi jaunāko, bijusi pārliecināta, ka būs puika. Ne tādēļ, ka ļoti vēlētos dēlu, bet gan tādēļ, ka jaunībā kāda zīlniece izzīlējusi: tev būs divi bērni — meita un dēls. “Tādu domu biju pieņēmusi, jo pret likteni taču nenostāsies!” smej Natālija. “Neticēju ārstu pretējām prognozēm, jau biju nolūkojusi zilus ratus. Taču kādā mirklī sāku šaubīties un zemapziņā jutu: būs meitene. Droši vien viņa man būtu bijusi ātrāk, ja būtu to zinājusi, jo man ļoti gribējās, lai man būtu divas meitas.”
Kā vecākā meita uztvēra mazās ienākšanu ģimenē? “Mēs jau laikus viņu noskaņojām, stāstījām, ka tagad viņa būs vecākā māsa, paraugs mazajai. Tas Benitai patīk, un viņa ir lepna par savu jauno statusu.”
“Ļoti labi jūtos kā meitu māmiņa, jo man šķiet, ka dēlus audzināt ir grūtāk,” saka jaunā māmiņa. Viņa desmit gadus ir mamma arī vīra Valta dvīņiem Alfam un Elvim, viņu ģimenē auga arī vīra brāļa dēls Valts. Tagad divi puiši jau savā dzīvē, pie vecākiem dzīvo tikai Alfs. “Es ar puikām labi saprotos, taču man šķiet, ka bija vieglāk, kad viņi bija mazāki.”
“Mazliet pasēdējām…”
Kur Natālija sastapa Valtu? “Tā bija neparasta tikšanās,” atminas viņa. “Kādam saimniekam palīdzēju nolasīt akmeņus tīrumā, un Valts ar traktoru atbrauca art zemi. Tolaik viņš no tēva pārņēma saimniecību. Sākām runāt, jokoties, bet Valts bija ļoti aizņemts un nevaļīgs — jāstrādā! Vēlāk sastapāmies kādās svinībās, bet arī tur viņš ilgi neuzkavējās, jo bija jāsteidz kult labību. Bijām vēl dažas reizes nejauši saskrējušies, tad atkal satikāmies Aizkrauklē, nolēmām aiziet uz kafejnīcu iedzert kafiju, papļāpāt. Mazliet pasēdējām… Līdz vakaram, kamēr kafejnīcu slēdza. Tā arī viss sākās.”
Natālija atklāj, ka ar vīru mākot viens otram piekāpties: kad viens dusmojas, otrs vienkārši paklusē. Turklāt ar Valtu esot viegli, jo viņš allaž pieturas pie moto: diena jāsāk ar smaidu! Ja no rīta kāds pie galda apsēžas īgns, Valts mēģinot viņam likt pasmaidīt.
Valts ir zemnieks. Savukārt Natālija pirms meitiņas dzimšanas strādāja piena pārstrādes kombinātā Sērenē. Dzīvē tā iekārtojies, ka turpat viņa strādāja arī pirms vecākās meitas dzimšanas.
Nosvērtie Svari
Natālija atklāj: viņas vaļasprieks ir gatavot ēst, un tas arī padodas. “Agrāk, kad māja bija bērnu pilna, darīju to ar lielu prieku. Tagad sajūsma noplakusi: uztaisi, bet nav, kas ēd.” Un vēl viņas mīlestība ir puķes, tās ik vasaru, saimnieces aprūpētas, “Vēžniekos” zied krāšņi.
Kad jautāju, kāda jubilāre ir pēc savas būtības, viņa bilst: “Atbilstu Svaru zīmes raksturojumam, esmu diezgan nosvērta. Ilgi varu krāt sevī emocijas, tad uzsprāgt. Tas nav labi, jo labāk ir uzšvirkstēt ik pa brīdim.”
Rados — trīs dvīņu pāri
Natālija dzimusi un augusi Rīgā, tur beigusi skolu, mācījusies krievu plūsmas klasē. Kad meitenei bija 15 gadu, ģimene pārcēlās uz Daudzevu. “Mammai šķita, ka tik lielai ģimenei laukos būs vieglāk,” atminas viņa. “Es savu bērnību atceros kā laimīgu. Man viss bija, nejutos apdalīta. Taču Daudzevā ilgi nevarēju pierast, man tur nepatika.”
Natālija un Valts abi auguši piecu bērnu ģimenē — Natālijai ir divas māsas un divi brāļi, Valtam — četri brāļi. Tagad viņu meitām ir krietns radu pulciņš — septiņas māsīcas un brālēni no Natālijas puses, savukārt Valtam ar brāļiem kopā ir četrpadsmit bērnu. Turklāt trīs brāļiem ir dvīņi: Valtam divi puikas, viņa brālim Sandim — puika un meitene, Gintam — divas meitenes.
Par gadiem atgādina citi
Vai 35 gadi jau ir nopietns vecums? “Līdz brīdim, kad gaidīju mazo meitiņu, nebiju iedomājusies par vecumu,” iesmejas Natālija. “Tad daktere nosaka: analīzēs mazliet izmaiņas, bet tavā vecumā tas ir normāli… Uzreiz satrūkstos: o, arī man vecums klāt! Sirdī nejūtos pat uz 35, ja vien citi man to neatgādinātu. Vispār jau tie gadi skrien tik ātri, bet atzīšos — man mazliet bail tieši no tiem četrdesmit.”
Vaicāta par nākotnes sapņiem, Natālija bilst: “Gribētu izaudzināt gudras meitas. Skaistas viņas jau ir tagad!” Un vēl nopietni nosaka: gribētos uzcelt jaunu māju. Patlaban ģimene dzīvo Valta vecāku mājā, to pieremontē un siltina, taču tā ir veca. “Mums vajag māju, kur visai kuplajai saimei pulcēties,” paskaidro jubilāre.
