Meitenes — viņas ir tādas meitenes! Viņas ir ievainojamas, pat neaizsargātas, naivas, uzticīgas. Aizmirsušas parupjo padsmitnieču romantiku, divdesmitpiecgadnieču aktīvo aizrautību un trīsdesmitgadnieču racionālo iecirtību. Viņas ir daudz redzējušas. Pēc tam nocietinājušās. Pēc tam atvērušas acis. Un ieraudzījušas jaunu pasauli, jaunu sevi un jaunu dzīvi.
Viņas atkal tic labajam, jo, kā likums, sliktākais jau ir aiz muguras. Un viņas izdzīvoja — tieši tāpēc, lai atkal ticētu labajam. Viņas saņem labāko, jo spējīgas to saskatīt pat tur, kur citi to nesaskata. Viņām ir ass skats, jutīga dzirde un maigas rokas. Tapēc arī pats labākais tā vien pie viņām prasās, līp un pieķeras…
Viņas ir skaistas. Nē, ko jūs, ne simpātiskas. Viņas ir brīnumaini skaistas, jo atzinušas to, ka viņām ir, lūk, tieši tādi dibeni, lūk, tieši tādas krūtis, tādi deguni un tādas kājas. Viņas ir iemācījušās mīlēt šos dibenus, krūtis, degunus, kājas, un tagad ikviens iemīlēsies viņās. Ir taču vienkārši iemīlēties pašā labākajā.
Šīs meitenes zina noslēpumu. Viņas jau ir “pārvārījušas” šos “prikolus” par miljoniem, karjeru, veiksmi un sociālo statusu. Viņas skaidri zina to, ka pašu galveno nerāda TV, neraksta presē. Viņas zina, ka par pašu galveno klusē. Par to, kas ir galvenais dzīvē — pati dzīve, tās garša, krāsa, ritms, smarža, prasme priecāties par katru dienu.
Viņām sen vairs nav dežūrfrāžu, dežūrpaņēmienu, lai savaldzinātu, dežūrapģērba iziešanai. Viņas ir pārstājušas būt “aktīvos meklējumos”. Viņas ir atradušas to, ko meklēja visus šos gadus — sevi, īsto. Un, izrādās, ka tādas īstas viņas ir interesantas arī citiem. Praktiski visiem, īpaši cienīgiem vīriešiem, vēl jo vairāk, tieši viņiem.
Viņas atkal prot šņukstēt aizgūtnēm un smieties sajūsmā aizrīdamās. Viņas jau sen ir atpogājušas savas sociālo normu, prasību, aizliegumu bruņuvestes. Viņas negrib atcerēties to laiku, kad muguru vajadzēja turēt taisni, lai kas arī notiktu, smaidīt tad, kad gribējās kaukt, un piekrītoši māt, kad vajadzēja pagriezties un aiziet. Viņām apnicis “turēt sevi rokās” — rokas atlaidās un brīvībā izrāvās dzīva, jutekliska un īsta…
Viņas dzīvo kā elpo: brīžiem trakulīgi, brīžiem klusiņām, brīžiem maigi, knapi dzirdami, bet tad atkal steidzīgi un azartiski, elpo dzīves ritmā. Beidzot, pēc 40, viņām sāk izdoties dzīvot vienlaikus ar dzīvi.
Meitenes virs 40 ir traki ziņkārīgas. Kaut kā tā ir sanācis, ka pēc “es pati visu zinu!” sākas “oi, meitenes, cik daudz visa kā interesanta!”. Dejas, joga, ceļojumi, kulinārija… Viņas rada dzīvi, ver savas jaunās krelles no atklātajiem jaunajiem talantiem — glezno, apzīmē šķīvjus, dejo, rāpjas kalnos. Un viss viņām iznāk.
Meitenes pēc 40 pavisam nav tantes. Viņas nēsā garus svārkus tāpēc, ka tas ir skaisti un sievišķīgi. Un īsus nēsā, džinsus nēsā un bižutēriju — vietējo, indiešu, malā noliekot dārgās firmas dārglietas. Viņai vairs nav jāpierāda, ka “man ir briljanti”. Viņām vajag, lai tas, kas viņām ir, pašām ļoti patiktu. Viņas neko negrib zināt par “modē”, “trends” un “šajā sezonā”. Viņām vajag, lai tas tieši viņām būtu skaisti. Un šajā “skaisti” ir daudz sievišķā, siltā un nesteidzīgā.
Meitenes pēc 40 ir beigušas skaitīt kalorijas. Tāpēc, ka mīlestība, interese, azarts, kustība, iedvesma ir daudz labāk kā plastiskie ķirurgi un visi pasaules dietologi kopā. Tieši tāpēc viņas arī kļuvušas tik skaistas.
Meitenes pēc 40 jau labu laiku ir atmetušas visus taimmenedžmentus, motivācijas runas un transformējošos treniņus. Viņas zina katras minūtes cenu, visur paspēj un nekur nekavē, jo nekur nesteidzas.
Ne sniedzas. Ne cīnās. Ne izcīna. Vienkārši dzīvo. Un skaidri zina, ka vēl pēc 40 viss būs vēl interesantāk… ◆
