Marija Štūre ar lasīšanu nopietni aizrāvās, jau pirmklasniece būdama. Vēlāk skolas bibliotekārs viņu ar grāmatām “saslimdinājis” tik ļoti, ka pēc skolas darba vietu izvēlējusies grāmatu veikalā Pļaviņās. Un vēl šobaltdien, ieejot septītajā gadu desmitā, apdarījusi mājas darbus, atšķir kādu vēsturisku romānu.
Pirmā bez krāsainām bildēm
Dzimusi un augusi Pļaviņās, bet, kopš devusies pensijā, 15 gadu dzīvo vīramātes mājā Aiviekstes pagasta Īvānos. Te, kā viņa teic, savas divas gotiņas un vistas apčubināmas. Senajā mājā mierā un klusumā, kur to izjauc vien pulksteņa tikšķi, viņa, neviena netraucēta, var nodoties mīļākajai nodarbei. Caur pavērtajām durvīm redzami grāmatu plaukti, pilni stāstu un dzīves aprakstu. Saimniece, atnākusi no kūts, nosējusi balto lakatiņu, apsēstas, lai pastāstītu kādu daļu savas dzīves gājuma.
Pirmā izlasītā grāmata — pasaku krājums “Kā brālītis Trusītis uzvarēja lauvu”. Bieza, ar melnbaltām bildēm. 1. klasi beidzot, vecāki uzdāvinājuši kādu krāsainu ar glancētiem vākiem. Nosaukumu tai gan vairs neatminot. Vēlāk skolas bibliotēkā, kuru vadīja kāds grāmatmīlis Edisons, nebijis nevienas mazās Marijas neizlasītas grāmatas. Pēc kara to arī nebija tik daudz, cik mūsdienās.
Skolas laikā piedalījusies vingrošanas nodarbībās, kādas var redzēt sešdesmito gadu dokumentālajās filmās. Cilvēki veidoja dzīvās piramīdas, un augumā smalkajai Marijai bija jārāpjas uz komandas biedru pleciem, lai nokļūtu piramīdas virsotnē.
Norma — divi ruļļi
Pēc tehnikuma beigšanas Marijas kundze trīs gadus nostrādājusi bērnu bibliotēkā un 1965. gadā jau bijusi jaunākā pārdevēja grāmatveikalā, kas gan jau sen nojaukts. Pārcēlušies uz, kā tolaik smējušies, “suņu būdu” — telpām, kurās pa pakšķiem svilpojis vējš, ziemā bijušas nepiesildāmas. Arī jaunais grāmatu veikals, kuru uzcēla vēlāk, nebija labāks, ar klona grīdu, nemājīgs. Bet cilvēki — kā izslāpuši pēc literatūras. Rindās stāvējuši, un bieži vien kādas no grāmatām pietrūcis. Tad bijis vajadzīgs “blats” bāzē, un nereti toreizējās Stučkas grāmatveikalā strādājošajiem bijis “zobs” uz pļavi-
ņiešiem, kuri tikuši pie labākajām un retākajām.
Tolaik grāmatu veikalā pārdota arī deficīta prece — tualetes papīrs. Divi ruļļi — norma vienam cilvēkam. Cīniņš bija pamatīgs, jo kara veterāni nākuši bez rindas, par ko pārējie niknojušies.
Agrāk grāmatas gan nebijušas aplam dārgas kā tagad, kad gribas nopirkt, bet nevar atļauties. Tāpēc savulaik pirkusi teju vai katru. Pilsētas dzīvoklī tām visām vieta atradusies, bet, ienākot Īvānos, daļu nācies atdot brālim, citas — bibliotēkai un kaimiņiem.
Tagad čaklā lasītāja priekšroku dod ne tām salkanajām, kurās no vāka līdz vākam tik par mīlestību vien, bet gan par ievērojamu cilvēku dzīvi, vēsturiskus notikumus aprakstošām. Kad kaimiņš Dainis iegādājas kādu labu grāmatu, arī kaimiņienei iedod palasīt un vēlāk kopā pārrunājot. Mūslaiku grāmatas esot saistošākas par tām, kas pirms 30 — 40 gadiem izdotas. Beidzot var uzzināt vēstures faktus, kuri līdz šim noklusēti. Aizraujot detektīvromāni, nesen izlasīta viena no trim grāmatām par Rīgas vēsturi. Laiku pa laikam atgriežoties pie Jāņa Jaunsudrabiņa, Zentas Mauriņas, Māras Zālītes. Savs laiks arī Mariņinas romāniem.
Balle būtu jārīko krogā
Bet sirmā kundzīte nav tikai mājās sēdētāja. — Nav vērts ierauties sevī. Te, Īvānos, tikai vecīši vien palikuši, no kuriem vieni labprāt turas savrup. Bet man patīk sabiedrība, un es labprāt esmu kopā ar bijušajiem darbabiedriem, kaimiņiem. Kāda no viņām runā krieviski, un tas ir pat ļoti labi, jo atsvaidzinu piemirstās valodas zināšanas. Runājam, un pēkšņi aizmirstu, kā krieviski ir “pienenes”, — stāsta Marijas kundze. — Visu laiku mājās vien nevaru nosēdēt, vajag kustēties, tas man ir iekšā! Kaimiņu uzaicinājumu kaut uz pilsētu aizbraukt vai kafiju kopā iedzert vienmēr pieņemu ar prieku. Daļa draudzeņu dzīvo Pļaviņās, un ar viņām satiekos reti. Starp viņām arī tādas, ar kurām par visu var izrunāties, piemēram, ar bijušo kaimiņieni Viju. Internets un vēstuļu rakstīšana neaizrauj, bet to lieliski aizstāj telefons — lai svētkos, jubilejās vai vārdadienās apsveiktu. Uz dzimšanas dienas svinībām pieteikušās tik daudz, ka ārprāts, un balle būtu jārīko kādā krogā.
