“Jau no bērnības esmu bijusi savdabīgs bērns, kurš visu redz citādāk,” saka aizkraukliete Beāte Beatrise Tukre. Viņas vaļasprieks ir fotografēšana, un par šo tēmu lielākoties arī runājam. Beāte Beatrise ir ļoti interesanta sarunu biedrene ar saviem uzskatiem, un viņa daudzreiz man liek no sirds pasmieties. Promejot meitene vēl nosaka:
“Es varu runāt un runāt, man pat klausītāju nevajag!”
— Kad tu sāki fotografēt?
— Pabeidzu mākslas skolu un sāku domāt, kas mani no šīs jomas interesē. Manas vienaudzes jau kala plānus — viena gleznoja, otra sapņoja kļūt par dizaineri, bet man nekas no tā nesaistīja. Tad mums bija ģimenes fotosesija, un es pavēroju, kā fotografē Sintija Erta, kāda viņai ir fotokamera, un mani tas ļoti iespaidoja: o, es arī tā gribētu! Ģimene man Ziemassvētkos uzdāvināja labu fotokameru, un pamazām sāku fotografēt, daru to nu jau četrus gadus. Man tas patīk, kaut daži uzskata, ka fotografēšanai ar mākslu maz sakara un tas neesot nopietni.
— Šo prasmi esi arī kaut kur mācījusies?
— Man daudz ko ierādīja profesionālis Jevgenijs Karlsons. Mācījos arī pie Induļa Burkas, viņš man iemācīja tīri tehniskas lietas, kā vispār rīkoties ar kameru. Esmu apguvusi “fotošopu”, un man ir pat sertifikāts. Pagaidām gan man vēl jāpabeidz vidusskola, mācos Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klasē, tad varu domāt par turpmākajiem plāniem.
— Tie varētu būt saistīti ar fotografēšanu?
— Nē, man to ļoti patīk darīt, bet studēšu kaut ko nopietnāku — gribu būt veterinārārste. Fotografēšana man ir tikai hobijs, kaut šķiet, ka arī šajā jomā varētu pietiekami nopelnīt. Zinu labus fotogrāfus, kuri pelna lielu naudu, turklāt šis lielākoties ir sezonas darbs. Taču fotogrāfam nav garantijas, ka vienmēr būsi ļoti pieprasīts. Ir jāsakrīt daudzām lietām, jābūt populāram, tad to var saukt par darbu, ar kuru var pelnīt.
Ar savu stilu
— Šķiet, arī tu esi paspējusi kļūt populāra?
— Jauniešu vidū varbūt. Fotografēju draugus un paziņas, bet neesmu profesionāla fotogrāfe, kura par savu darbu prasa lielu naudu. Neesmu nevienam konkurente, mani ne ar vienu nesalīdzina. Eju, kurp aicina, esmu visiem pieejama fotogrāfe. Kaut reizēm jau cilvēkiem šķiet — ja neprasa divsimt eiro, līdz ar to arī bildes būs sliktas. Manuprāt, uzskats “jo dārgāk, jo labāk” šajā gadījumā nedarbojas.
Katram fotogrāfam ir savs stils, savi mazie knifiņi, pēc kuriem viņa rokrakstu var atpazīt, pat neskatoties uz logo.
— Kāds ir tavs logo?
— Līdz šim tie bija tikai savi iniciāļi — “B. Beatrise T.”, tagad izveidoju īpašāku logo, kurā ir putna spalva. Man uz kājas ir šāds tetovējums, un tāds ir manā vizītkartē.
Esmu izveidojusi savu portfolio, kurā iekļautas labākās bildes. Nevienu bildi nedzēšu ārā, visu krāju atmiņas kartēs, man to jau ir vesela kolekcija. Man katra fotogrāfija ir svarīga, kaut vai — nofotografēju kedu, paskatos uz to un atceros, kas ar mani tajā dienā notika.
Pēdiņa — tas ir īpaši
— Vai iemācīties fotografēt ir grūti?
— Tīri tehniski kameru apgūt nav grūti, bet visi fotografēt nevar. Man ļoti palīdz mākslas skolā iegūtās zināšanas par kompozīciju, krāsām. Ja neredzi detaļas, lietas, kas var izraisīt emocijas, no tā nekas prātīgs nesanāk. Piemēram, fotografējot kristības, pievēršu uzmanību maza bērna plaukstiņai vai pēdiņai — tās izskatās tik īpaši. Pozētās bildes īpaši neatzīstu, vislabākās sanāk tieši tad, kad cilvēks aizmirst, ka blakus ir fotogrāfs. Pēc iespējas mēģinu radīt iespaidu, ka esmu šo mirkli netīšām noķērusi.
— Tavuprāt, ir arī nefotogēniski cilvēki, kuri slikti izskatās bildēs?
— Ja godīgi, man tā nav bijis. Aizkraukles sociālā dienesta darbinieces mani kā brīvprātīgo fotogrāfi aicināja bildēt maznodrošinātās ģimenes. Esmu kopā ar viņiem bijusi pie jūras, fotografējusi Ziemassvētku pasākumu. Šajā projektā lielākoties ir cilvēki, kuri speciāli nav pucējušies fotosesijai, bez grima un izcilām drēbēm. Lielāku uzmanību pievēršu kompozīcijai, krāsām, un galarezultātā cilvēks ir priecīgs, ka viņam pirmo reizi ir tik skaistas bildes. Cilvēki sevi ierauga it kā citām acīm un ir sajūsmā.
— Ko tev patīk iemūžināt?
— Sākumā fotografēju dabasskatus, tagad vairs nē. Man patīk fotografēt cilvēkus. Esmu bildējusi kāzās, kristībās, dzimšanas dienas svinībās, arī bērēs. Protams, ģimenes un grūtnieces. Kāzu bildes laikam tomēr ir visskaistākās, īpaši tās, kurās līgava tērpta baltā kleitā. Reiz ar fotoobjektīvu jau no paša rīta sekoju visam, kas notiek kāzu dienā — kā sapucē līgavu, kā viss rit. Tas ir tik skaisti! Šīs bildes arī pašu emocionāli uzlādē.
Ar ķirbi uz kāzām
— Kādas sajūtas tev ir fotografējot?
— Esmu komunikabla un hiperaktīva, varu visur ielīst un visu izdarīt, tā ka pats fotografēšanas process man diskomfortu nesagādā. Taču pirms jebkuras fotosesijas ir uztraukums. Teiksim, paskatos pa logu, ārā līst, bet rīt man jāfotografē kāzas… Pirms tam jāsagādā dažādi atribūti, lai bildes būtu interesantākas. Piemēram, uz kāzām ņemšu līdzi mazu ķirbīti ar iegravētiem jaunā pāra iniciāļiem, lielu grozu ar krāsainām lapām un āboliem, vēl kastaņus ar izveidotām “sejiņām”, uz kuriem bildēšu gredzenus.
Kāzās īstenībā ļoti var novērtēt viesus un arī noteikt, cik turīgu cilvēku kāzās esi ieradies. Tas man devis iespēju izvizināties arī ļoti dārgās mašīnās — tajās fotogrāfam taču vienmēr ir vieta.
— Tavs darbs ar piedalīšanos pasākumā jau nebeidzas?
— Pēc fotosesijas nevaru nociesties, uzreiz gribu redzēt, kas iznācis. Pasākumā safotografēju ap 2000 bilžu, no tām atlasu labākās, kuras apstrādāju diezgan vienkāršā programmā — uzlieku lielāku kontrastu, ja ārā lietains, “uztaisu” saulainu dienu. Uzlieku spilgtākas un sulīgākas krāsas, taču man nepatīk, ja ar krāsām pārspīlē, atzīstu dabiskumu. Parasti gan pēc apmēram 300 bilžu apstrādes vairs nevar pastrādāt, jāatpūšas, jo vairs neredzi krāsas, acis nogurst un viss ņirb vienā mudžeklī.
Vēlāk izvēlos vienu visskaistāko bildi, kurai stūrītī lieku savu logo. To attīstu uz papīra un ievietoju aploksnē ar savu logo, kurā ir arī SIM karte ar visām bildēm. Šādi noformētas savas bildes saņem īpašnieks.
“Lai nav kā citiem”
— Un kā tev ir ar saviem portretiem, vai nav kā kurpniekam bez kurpēm?
— No tās dienas, kad sāku nopietnāk aizrauties ar fotografēšanu, mani neviens cits vairs nevar nofotografēt tā, lai man patiktu. Daudzreiz domāju — varbūt uzaicināt kādu fotogrāfu uz individuālu fotosesiju? Tad apraujos: bāc, bet man taču pašai ir tik laba fotokamera! Atliek ņemt kameru un taisīt selfijus.
— Vai tev ir vēl kāda aizraušanās?
— Es glābju dzīvniekus! Ja redzu pamestu dzīvnieciņu, nevaru tam paiet garām, mēģinu atrast kādu risinājumu (Beāte Beatrise arī ar “Staburaga” starpniecību šovasar veiksmīgi atrada mājas kādam sunītim — aut.). Bieži eju uz Aizkraukles dzīvnieku aizsardzības biedrību “Felida”, tur palīdzu un fotografēju. Mana “vājā vieta” ir dzīvnieki, tāpēc vēlos kļūt par veteri-
nārārsti. Vienubrīd vēlējos studēt politologos, bet dzīvnieku mīlestība guva virsroku.
Kad maza kopā ar ģimeni devos uz zooloģisko dārzu, kur visi jūsmoja par lauvām un tīģeriem, es pamanīju tārpiņu — tik skaistu un pūkainu, un no tā mani vairs nevarēja dabūt prom!
Vispār jau kopš bērnības esmu bijusi savdabīgs bērns, kurš visu redz citādāk, piemēram, neparasti zīmēju. Ja bērnudārzā visiem gotiņas bija brūnas, man bija sarkana. Citi apsmēja, ka esmu tāda jocīga. Apraudājos un mammai paskaidroju: es gribēju, lai nav kā citiem, lai mana gotiņa ir savādāka. Taču tas “jocīgums” man līdz šim drīzāk ir noderējis, nevis traucējis. ◆
