Kopš jūlija bērnunamā—patversmē “Dzeguzīte” Iršos strādā meitene no Spānijas Sonia Gutierrez Garcia.
Kopš jūlija bērnunamā—patversmē “Dzeguzīte” Iršos strādā meitene no Spānijas Sonia Gutierrez Garcia.
Kā Sonja nokļuva Latvijā
Pabeigusi augstskolu, Sonja nolēma, ka būtu labi iegūt darba pieredzi neformālā veidā, un vērsās kādā organizācijā Spānijā, lai viņai palīdz atrast brīvprātīgā darba projektu, ko finansē Eiropas Komisija. Tā Aizkraukles rajona bērnunams sagaidīja jau otro brīvprātīgo no Spānijas.
Sonja stāsta, ka ierašanās Latvijā sākusies ar kuriozu. Pirmo reizi dzīvē, ielidojot Latvijā, Sonjai pazuda bagāža. Divas stundas aizritēja, kamēr izstāvēja rindu un nokārtoja formalitātes, jo visu pasažieru somas aizveda uz citu valsti. Pasažieri bija izmisumā, kāds sācis pat raudāt, bet Sonja centusies saglabāt vēsu prātu, un bagāžu atveda uz Skrīveriem nākamajā dienā.
No tēva un mātes
Spāņiem ir divi uzvārdi. Sākumā tas rada apjukumu — ko rakstīt uzvārda ailītē?
Sonja stāsta, ka divi uzvārdi ir visiem spāņiem — viens no tēva, otrs no mātes. Man, protams, uzreiz rodas jautājums, ko darīt pēc laulībām? Vai būs četri uzvārdi? Sonja smej, ka tik traki jau neesot. Katram paliek savs uzvārds, un to nemaina, bet bērns no mātes un tēva iegūst svarīgāko uzvārdu, un atkal tie ir divi. No Sonjas tas būs Gutierrez (tēva uzvārds). Tas gan nav obligāti, tagad varot izvēlēties.
Cēlusies no baskiem
Spānijā ir septiņi apgabali, kur runā ne tikai spāņu valodā. Viņa dzimusi vienā no tādiem. Tēvs ir īsts basks, bet māte cēlusies gan no baskiem, gan galīciešiem. Basku valodā jauniete nerunā. Andalūzijā arī runā savā dialektā, kā pie mums Latgalē. Pamatskolā Sonja mācījās mazā pilsētiņā netālu no Vitorijas lielākās pilsētas Euskadi, augstskolu beigusi Katalonijā — Tarragonā, netālu no Barselonas. Basku valoda ir vecākā pasaulē — tā Sonja īsti karstasinīgi apgalvo. Sonja noteikti nav basku vārds, varbūt krievu? Izdzirdusi vārdu Igors, Sonja saka: “Jā, tas arī ir mūsu, basku, vārds.”
Viņa bijusi Luksemburgā, Itālijā, Francijā, Nīderlandē, Lielbritānijā un Polijā. Sonjas sapnis ir atvaļinājumā doties uz Sanktpēterburgu. Varbūt kādreiz viņa aizbrauks arī uz Ameriku, jo tur dzīvo meitenes labākā draudzene.
Mācās valodu un iepazīst valsti
Sonja ļoti vēlas iemācīties latviešu valodu. Mazie bērnunama iemītnieki ir ļoti izbrīnīti, kāpēc jaukā smaidīgā meitene uz viņu simt jautājumiem dienā atbild: “Es nesaprotu!”. Lielie labprāt ar Sonju runā angliski, kaut gan sākumā kautrējās. Meitene grib jauniešiem mācīt arī spāņu valodu. Sonja bieži saka otram brīvprātīgajam, kurš arī ir no Spānijas — “domingo”. Es jautāju, kāpēc tik bieži piesauc šī vīrieša vārdu? Viņa smej — tā ir svētdiena. Gurķis spāņu valodā ir “pepino”. Brīžiem Sonja ieklausās, jo arī latviešu valodas vārdiem ir sava nozīme spāņu valodā.
Visgrūtākais latviešu valodā ir vārdus locīt. Kaut gan spāniete latviski vēl runā ar grūtībām, ar bērniem viņa saprotas lieliski. Viņa strādā ar mazākajiem audzēkņiem. Intervijas laikā meitenei blakus ir kādi četri bērni, kuri visu laiku uzdod jautājumus un saka: “Sonja, traktors, Sonja, putns.”
Sonja smejas, ka tā viņa laikam iemācīsies latviešu valodu ļoti ātri.
Tautiešus satiek bieži
Reklāmas par Latviju Sonja bija redzējusi Spānijas televīzijā. Pašlaik Latvija ir spāņu ceļojumu topā. Televīzijā stāstot, cik Latvija ir zaļa, ka te ir garšīgākā pārtika Eiropā.
Viņa bijusi Kuldīgā, Ventspilī, Liepājā, Preiļos un Aglonā. Kad Sonja pašā lielākajā karstumā devusies uz Rīgu, visi viņu mēģinājuši atrunāt. Sonja latviešiem skaidrojusi, ka 30 grādu — tas ir lieliski, jo karstumu viņa izbauda. Rīgā viņa vienmēr satiek spāņus, arī no Barselonas. Latviešiem ir grūti aptvert, ka Barselonā mīt vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā. Mēs vienmēr sakām — latvietis latvietim rads, spāņiem tad laikam radinieku puse pasaules.
Viņa ļoti mīl dabu, Latvijā tā ir lieliska, bet grūti bijis pierast, ka mūsu valsts ir tik maza. Dzīvot bez jūras gan viņa nevarētu.
Kad jautāju Sonjai, ko viņa dara bērnunamā, jauniete ātri nober: esmu laimīga, ka nokļuvu Latvijā!
Kopā bijām arī uz teātra izrādi “Kaupēn, mans mīļais!” Rīgā, Dailes teātrī. Redzēto Sonja jau daļēji saprata. Viņu izbrīnīja, ka mēs aplaudējām tikai pēc izrādes. Spānijā tādā gadījumā skatītāji svilptu un dauzītu kājām. Tādas ir īstas emocijas! Latvieši tādā ziņā ir atturīgi. Spāņu žestikulēšana ar rokām ir fantastiska. Tādējādi nav problēmu ar viņiem sazināties.
***
Vārds: Sonia (latviskojot — Sonja).
Uzvārds: Gutierrez Garcia.
Dzimšanas laiks un vieta: 1979. gada 28. maijs, netālu no Bilbao Spānijā.
Izglītība: augstākā, 2004. gada jūnijs — Tarragonas universitāte, psiholoģijas bakalaure.
Ģimene: māte, tēvs, brālis un māsa dzīvo 40 km no Barselonas.
Vaļasprieks: lasīšana, ceļošana, peldēšana, skriešana, dzejoļu un stāstu rakstīšana — pagaidām gan tikai sev.
***
Audzinātāja Inese Apsāne:
— Sonja bērnunamā ir cilvēks ar pozitīvu lādiņu. Apņēmīga, mērķtiecīga — mācās kopā ar mazajiem latviešu valodu, izmantojot bildes. Ar smaidu viņa nodrošina bērnu uzticību. Nedaudz vēl traucē valodas barjera.
Audzinātāja Dace Muraško:
— Bērni Sonju vienmēr gaida. Sākumā grūti bija sarunāties, bet nu jau visi saprotas labi. Viņai iepatikušies mūsu bērni. Sonja arī ienāk grupiņā vakarā, kad bērni iet gulēt. Mēs, audzinātājas, labi saprotamies ar šo meiteni no Spānijas. Viņa ir patīkams cilvēks. Sirsnīga un mīļa pret bērniem un arī pret mums.
