“Ir labi būt mammai, tāpēc esmu laimīga,” saka triju meitu māmiņa Inga Šķiliņa no Seces. Viņa savām meitām māca svinēt svētkus. Pat tad, kad varbūt nemaz nevar to atļauties. Pati viņa mācās priecāties par sīkumiem un būt laimīgai par to, kas dots.
“Nekad neesmu ilgojusies pēc vispārpieņemtā standarta, ka ģimenē jābūt gan meitai, gan dēlam,” saka Inga. “Man ir trīs meitas, esmu pārliecināta, ka kaut kad nākotnē gribēšu arī ceturto bērniņu un būšu ļoti priecīga, ja tā būs meita. Zinu, ka vīrs Valdis noteikti priecātos par dēlu, bet es esmu pie meitenēm tik ļoti pieradusi, ka puiku nemaz audzināt nemācētu.”
“Meitas ir mūsu dzimtas tradīcija,” nosmej Inga. Ingai ir trīs māsas, arī viņas mamma Svetlana augusi ģimenē, kurā ir četras meitas, un līdz šim viņa bija vecmāmiņa četrām mazmeitām. Inga pasmaida: ik reizi, kad viņa vai māsa mammai paziņojusi, ka ģimenē atkal gaidāma meitene, mamma klusiņām nopūtusies… Nu Ingas jaunākā māsa Viktorija dzimtas tradīciju lauzusi — viņai aprīļa beigās piedzima dēliņš. Pirmais puika trijās paaudzēs!
Inga stāsta, ka ar māsām saprotas ļoti labi: “Reizēm jokojam — iedomājies, kā tas būtu, ja mēs viena otrai teiktu: negribu tevi redzēt! Šķiet, ka tāds mirklis nekad nepienāks. Kas var būt labāks, ja tev ir māsa!” Inga atklāj, ka tuvākas ir ar māsu Džinitu, savukārt vecākā māsa Iveta allaž cenšas visu nokārtot, visā iedziļināties un skaidrot, kā ir pareizi, un māsas zina, ka allaž sagaidīs vecākās māsas atbalstu, lai vai kas būtu noticis.
Inga ir otrā meita ģimenē. Mamma stāstījusi, ka pirms viņas dzimšanas tētis paziņojis: “Gribu dēlu! Ja būs meita, pakaļ nebraukšu!” Kad meitiņa piedzimusi, bijis laimīgs un steidzies uz slimnīcu ar puķēm. Maz gan viņam sanācis par savām mazulītēm priecāties — tētis traģiski gāja bojā, kad Inga vēl tikko sāka iet kājām. “Es viņu neatceros. Man ir dažas bildes ar tēti. Skatos un domāju, kā ir vieglāk — vispār viņu neatcerēties vai ja man tomēr būtu kaut viena atmiņu kripatiņa par tēti…”
Nebeidzamie darbi
“Tu taču zini, kā mums gājis…” saka Inga. Pazīstu viņu kopš mazotnes un jā, zinu gan, ka visādi. Jau tolaik apbrīnoju mazās meitenes par to, kā viņas ar visu tiek galā un allaž ir atbalsts arī mammai. “Es savu mammu ļoti mīlu,” saka jaunā sieviete.
“No bērnības atceros nebeidzamos mājas darbus. Automātiskās veļasmašīnas nebija, ar rokām skalojām drēbju kalnus un abas ar Ivetu prātojām: šodien laikam ārā netiksim. Trešā māsa Džinita bija vairāk lutināta, arī mums šķita: labāk izdarīt pašām nekā pēc mazās otrreiz pārdarīt. Tagad Džinita pārmet: jūs man neļāvāt strādāt. Atceros, viņas vienīgais pienākums bija iznest miskasti,” iesmejas Inga. “To atceroties, savām mazajām atļauju darboties, kaut vēl nesanāk. Kad vecākā meita pukst par mazās māsas nemākulību, saku: lai taču viņa griež to gurķi! Ēdams taču būs tāpat.”
“No mammas esmu iemācījusies arī to, ka bērniem jāmāca svinēt svētkus. Dzimšanas dienā tortei, pašas ceptai vai pirktai, noteikti jābūt. Vai kopā ar meitenēm rotāju Ziemassvētku eglīti, vai pinam Jāņu vainagus, vienmēr atceros bērnības sajūtas. Mums bija svētki, neskatoties uz to, ka nebija naudas, un arī manā ģimenē bērniem ir svētki. Pat tad, kad materiālā ziņā varbūt nemaz nevaram tos atļauties. Ļoti priecājos, ka šo svētku sajūtu no manis iemācījies arī Valdis. Ja vajag, viņš uzklāj meitai jubilejas galdu, sagaida viesus.”
Trejmeitiņas ar raksturu
Inga atklāj: kad meitenes bija pavisam mazas, pārpārēm izjutusi grūtumu un ilgojusies sagaidīt to mirkli, kad meitas būs patstāvīgas. “Ja viena saslimst, jau gaidu, kura būs nākamā. Tā arī vienmēr ir — mazās nekad neslimo pa vienai, vienmēr komplektā,” stāsta viņa. “Turklāt jaunākā meita Emīlija ir tik kustīga, ka bez ķiveres galvā nekur nevar laist. Necenšos viņu pārlieku valdīt, strostēt. Ja viņa tāda ir, ļauju būt.” Emīlijai šoruden būs četri gadi, Džeinai ir seši, Ērikai — 11 gadu.
Katra meita ir citādāka, ar savu raksturu — nosaka māmiņa. Džeina ir ļoti sirsnīga, bet klusa un sevī noslēgta. Pirms kaut ko sāk, skatās uz mammu — vai drīkst? Viņai vajag uzmundrinājumu. “No Džeinas izdabūt informāciju ir gandrīz neiespējami. Kad mazā raud, pirmais jautājums man ir: vai kaut kas sāp? “Jā” vai “nē” atbildēs, vairāk gan neko,” stāsta mamma.
Vecākā meita Ērika mammai atgādina pašu. “Arī es bērnībā par visu ātri apvainojos,” paskaidro Inga. Arī izskatā viņa ir vislīdzīgākā mammai. Tagad Ērika ir liels atbalsts mammai — viņa prot gan parūpēties par jaunākajām māsām, gan gatavot ēst un izmazgāt veļu. “Dažkārt Ērika pukst un nav īpašā sajūsmā par saviem pienākumiem, taču priecājos, ka viņa ir ļoti saimnieciska un patstāvīga,” saka mamma. “Ērika saviem gadiem ir ļoti nopietna. Kad mēģinām atklāti parunāties, reizēm viņa noslēdzas sevī. Tad pieķeru sevi pie domas — vai neesmu vecākajai meitai darījusi pāri, veltījusi viņai pārāk maz laika? Kad darbs dzen darbu, jāapčubina mazās, pašsaprotami šķiet, ka vecākā meita jau izaugusi, pati tiks galā. Taču arī viņai gribas uzmanību. Reizēm Ērika pati stāsta, kas sirsniņā sakrājies, un man gribētos, lai šādu brīžu būtu vairāk.”
Kāda Inga ir māte? “Cenšos meitām iemācīt, kas ir labi vai slikti, taču neesmu ļoti stingra,” saka viņa. “Kad jātiek galā, parasti saku Valdim: tagad pasaki tu kaut ko!” Inga atzīst, ka reizēm noguruma dēļ nākas sakliegt, būt neiecietīgai, bet pēc mirkļa mazās jau nāk klāt un saka: “Samīļosi mani?”
Ne tikai lūgt, bet arī pateikties
Kad jautāju, vai viņai ir kāds vaļasprieks, Inga pasmaida: “Neadu un netamborēju. Labāk stādu puķes.”
“Vēl man patīk teikt, ko es domāju,” iesmejas Inga. “Valdis mani allaž pabrīdina: tikai nemēģini neko teikt! Nē, es pateikšu gan! Dodiet tik izdevību!”
Inga atzīst, ka jau tagad, 31 gada vecumā, sapratusi: cilvēks pats sev dzīvē rada problēmas. “Agrāk apvainojos, panikoju par sīkumiem. Tagad esmu sapratusi: ja bērni ir veseli un lielas nelaimes iet secen, viss pārējais taču ir nieks! Nekad nevar būt tik traki, lai nebūtu risinājuma. Arī par to, ka pietrūkst naudas, nav vērts uztraukties. Ja nav tagad, kaut kad jau būs! Jāiemācās priecāties par sīkumiem, būt laimīgam par to, kas tev ir, nevis skumt par to, kā nav. Tad arī pašam šķiet, ka dzīvē viss iet raiti, viss notiek pats no sevis. Es tam ticu.”
“Es ticu arī Dievam,” pēc brīža viņa aizdomājas. “Es ticu, ka ir kāds augstāks spēks, kas vada mūsu dzīvi. Mācos Dievam ne tikai lūgt, kad ir smagi, bet arī pateikt paldies par labo.”
Vai Ingai ir kāds sapnis? “Ir viens — sava māja laukos. Miera stūrītis mūsu kuplajai ģimenei. Zinu, ka reiz mums tāds būs,” ir pārliecināta viņa. ◆
