Ir dienas, kuras nekad nedrīkst izzust no tautas atmiņas. Viena no tām — 1949. gada 25. marts, kad tūkstošiem Latvijas ģimeņu ar varu deportēja uz Sibīriju.
Ir dienas, kuras nekad nedrīkst izzust no tautas atmiņas. Viena no tām — 1949. gada 25. marts, kad tūkstošiem Latvijas ģimeņu ar varu deportēja uz Sibīriju. Daudzi vairs neatgriezās un uz mūžīgiem laikiem palika svešajā aukstajā zemē. Taču dzīvē nekas nestāv uz vietas, arī Sibīrijā veidojās jaunas ģimenes un dzima bērni.
Tā izsūtīto un Sibīrijā apprecējušos Jadvigas un Jāņa Sinkeviču ģimenītē aukstā janvāra dienā piedzima pirmā un vienīgā meitiņa Zenta. Kāds ir šīs meitenes dzīves ceļš? Viņa pati par to visvairāk domā gan 25. martā, gan savā dzimšanas dienā.
Satiekas krievu sādžā
— No kurām Latvijas vietām izveda jūsu tēva un mātes ģimeni?
— Tēva dzimtā puse ir Vārkavas pagasts, bet māte ir no Kalupes pagasta, un abas ģimenes izsūtīja 1949. gada 25. martā. Tālo ceļu lopu vagonos mēroja tikai mātes ar bērniem, jo tēva tēvs bija represēts jau agrāk, bet mātes tēvu kā Kalupes pagasta vecāko krievi arestēja un nošāva. Mēs nezinām pat kapavietu.
Manai mātei toreiz bija tikai 18 gadu. Izsūtītie dzīvoja krievu sādžā no māliem salipinātās zemnīcās un strādāja kolhozā. Pirmajos pāris gados klājās grūti, visi skuma pēc mājām un bija pārliecināti, ka reiz kļūs brīvi un atgriezīsies Latvijā.
Māte un tēvs dzīvoja vienā sādžā. Viņi iepazinās, un draudzība pārauga mīlestībā. Vietējā ciema padomē viņi sarakstījās.
Nākamajā gadā piedzimu es. Dzemdības bijušas grūtas, turpat mājās, arī sals bijis pamatīgs, taču viss beidzies labi.
Tikai mirklis brīvība
— Kad atgriezāties Latvijā?
— Kad man bija nepilni divi gadi, vecākiem ļāva braukt mājās. Tāpēc es neko no Sibīrijas laika neatceros, jo tur nodzīvoju tikai nepilnus divus gadus. Māte stāstīja, kā es augu. Kā pie suņa būdas mācījos rāpot un pat pagaršoju viņa ēdamo, kā spēru pirmos solīšus un visu, kas gadījās pa rokai, bāzu mutē. Nereti biju viena, jo pieaugušajiem vajadzēja strādāt.
No Sibīrijas atbraucām 1957. gadā, un vecākiem dzimtajā vietā neatļāva dzīvot, bet lika braukt uz Jelgavas rajona Līvbērzes pagastu. Tur es arī sāku mācīties 1. klasē. Dzīvē atkal bija lielas pārmaiņas — čekisti arestēja un uz 25 gadiem notiesāja tēvu, izsūtot viņu uz Mordviju.
Nodevēja dēļ 25 gadi lēģerī
— Ko tēvs padomju varai nodarīja?
— Kara beigās slēpās mežā, lai nebūtu jākaro. Tēvam bija divi brāļi. Vecāko iesauca vācu armijā — viņš pēc kara palika pie sabiedrotajiem un līdz mūža galam dzīvoja Amerikā. Tēvu iesauca krievu armijā, bet viņš aizgāja pie mežabrāļiem un slēpās.
Kad atbraucām no Sibīrijas, kāds vietējais tēvu nosūdzēja, ka viņš esot piedalījies mežabrāļu kaujās. Tāpēc tēvu arestēja un notiesāja. Otrajam brālim arī piesprieda četrus gadus par to, ka viņš rakstīja vēstuli brālim ārzemēs. Tā tēvs ar brāli 1958. gadā nokļuva lēģerī. Māte, rakstīdama tēva brālim, vēstulē nelietoja vārdu “cietums”, viņa rakstīja, ka tēvs studē, un brālis saprata, kas tā par studēšanu.
Zudušie talanti
Tēvs ieslodzījumā Mordvijā pavadīja trīspadsmit gadu. Viņš bija labs galdnieks un arī ļoti labi zīmēja. Ja nebūtu kara un izsūtījuma, viņš droši vien kļūtu par gleznotāju. Mums ir saglabājušies daudzi viņa zīmējumi.
Viņam bija arī laba balss un bieza klade ar latviešu dziesmu vārdiem, kurus viņš zināja no galvas. Visbiežāk tēvs dziedāja “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī…”, bet sirdij tuvāka bija “Zilie virši”, kura skanēja arī tēva bērēs pagājušajā gadā.
Ciemošanās svētki
— Un jūs tēvu neredzējāt trīspadsmit gadu?
— Tā nebija. Kā par brīnumu, mēs ar māti reizi gadā drīkstējām tēvu apciemot. Man Mordvijā ļoti patika, kaut es vēl biju pavisam maza. Turp aizbraucu astoņas reizes un vienmēr šos dienām ilgos ceļojumus ar vilcienu ļoti gaidīju.
Tēva brālis no Amerikas sūtīja mums labas drēbes un tēvam pārtiku. Māte man šuva kleitas, un, kad biju Mordvijā, ciema bērni mani apbrīnoja — cik man daudz skaistu kleitu, kur es tādas nopirkusi? Sākumā es par to priecājos, bet vēlāk kautrējos un vairs negribēju ģērbties greznāk par pārējiem vienaudžiem.
Ar tēvu tikāmies istabā ar restotu logu. Reiz pa restēm izbāzu galvu, un tā iesprūda. Ļoti nobijos un raudāju, līdz vecāki, mani pamācot, galvu atbrīvoja. Tēvs tur strādāja par galdnieku. Gatavoja mēbeles pat priekšniekiem un apmācīja jaunos galdniekus. Tēvs man, kamēr vēl nepratu lasīt un rakstīt, sūtīja paša zīmētus apsveikumus ar latviešu rakstu zīmēm, lai es jau bērnībā zinātu to, kas dārgs katram latvietim. Tas viss man saglabāts un sirdij mīļš.
Apmāta ar padomju iedejām
— Kā jums veicās skolā? Bijāt taču dzimtenes ienaidnieka meita!
— Kamēr mācījos pamatskolā, viss bija kārtībā. No Līvbērzes abas ar māti pārcēlāmies uz Daugavpils rajona Ilūksti, kur arī mācījos un beidzu vidusskolu. Biju kustīga meitene, biju arī pioniere un komjauniete, visu organizēju un visur piedalījos. Tikai reiz kādā pasākumā audzinātāja diezgan delikāti man un vēl dažām meitenēm pateica, lai esam savaldīgākas, jo mūsu vecāki bija izsūtīti un mēs esam atsevišķā sarakstā. Tas bija 10. klasē, un tad es sapratu, ka tomēr esmu savādāka nekā pārējie. Kļuva diezgan skumji.
— Vai tēvam nebija iebildumu pret jūsu “pareizo” komjaunietes dzīvi?
— Viņš sākumā bija pārsteigts, kaut neko neteica. Lai cik ļoti es gaidīju tēvu mājās, tomēr augu padomju ideju garā. Kad viņu atbrīvoja, mēs ar māti aizbraucām pēc viņa un mājās atgriezāmies ļoti laimīgi. Taču, kad tēvs sāka stāstīt par Latvijas okupāciju un krievu īsto “labvēlību”, es neticēju un strīdējos pretī. Tas sagandēja mūsu attiecības, jo es kā komjauniete viņa vārdus nevarēju pieņemt, tie mani pat tracināja. Sāku tēvu gandrīz neieredzēt, un viņš man atvainojās, jo es vēl esot par jaunu, lai saprastu patiesību.
Ģimenes dēļ ziedo ideālus
Tikai pēc daudziem gadiem — Atmodas laikā — pilnībā apzinājos, cik apmāta ar padomju propagandu es toreiz biju, un tēvam par to droši vien sāpēja sirds, taču viņš man neko nepārmeta.
Tēvs ģimenes dēļ darīja visu, dažkārt pat pret saviem ideāliem. Mums nebija dzīvokļa, un, pirms to piešķirt, priekšniecība tēva darbavietā uzmanīja, vai viņš piedalās valsts svētku parādēs. Draudēja — ja neies, dzīvokli nedabūs. Un viņš uz demonstrācijām brauca pat uz Daugavpili, lai tikai saņemtu dzīvokli. Tagad saprotu, cik morāli grūti viņam nācās to darīt, pēc ciešanām Sibīrijā un Mordvijā, pēc visa, ko viņš zināja par Latvijas okupantiem. Lēģerī viņš bija kopā ar Gunāru Astru un dzejnieku Gunāru Freimani, arī pēc tam ar ieslodzījuma draugiem sazinājās. Vēl pēc daudziem gadiem, kad tēvs jau bija mājās, čekisti reiz ieradās un veica dzīvoklī kratīšanu, lai atrastu Freimaņa tēvam sūtītos dzejoļus. Mēs ar māti nobijāmies līdz nāvei, jo domājām, ka tēvu atkal arestēs.
Tagad uzskatu — labi vien bija, ka jaunībā nekļuvu par citādi domājošu, jo tajā laikā man būtu grūti gan mācīties un strādāt, gan samierināties ar valdošo iekārtu.
Izvēlas dejošanu
— Kā veidojās jūsu dzīve
pēc vidusskolas?
— Jau sešu gadu vecumā Līvbērzē sāku dejot. Pieradu dejot uz skatuves un dažādās vietās. Dejoju arī Ilūkstē, jo vidusskolā bija ļoti talantīga deju kolektīvu vadītāja.
Pēc vidusskolas tieši tāpēc izvēlējos mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā, kuru beidzu kā deju kolektīvu vadītāja. Vispirms gan iesniedzu dokumentus Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, taču tos izņēmu, jo sapratu, ka dejošana man tuvāka nekā skolotājas profesija. Strādāju Ilūkstes kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju un vadīju divus deju kolektīvus. Dejot beidzu pēc apprecēšanās.
— Kas ir jūsu vīrs?
— Klasesbiedrs, ar kuru kopā mācījāmies visus vienpadsmit gadus. Nu laulībā esam nodzīvojuši jau trīsdesmit gadu. Tagad viņš Aizkraukles pagasta pārvaldē ir saimniecības daļas vadītājs. Esam izaudzinājuši dēlu un meitu, kura arī apprecējās ar savu klasesbiedru.
Vairs nav jāslēpjas
— Kad ieradāties Aizkrauklē?
— Vīru pēc augstskolas beigšanas 1979. gadā nosūtīja strādāt uz Stučkas telefona aparātu rūpnīcu, un tā mēs pārcēlāmies uz Aizkraukli. Vecāki palika Ilūkstē, un māte tur dzīvo joprojām, jo pagājušā gada februārī tēvs aizgāja mūžībā. Abi dzīvoja saticīgi un nosvinējām arī viņu zelta kāzas.
— Vai jūsu dzīvē kas mainījās, kad sākās Atmoda?
— Jā, mēs ar tēvu beidzot atklāti varējām runāt par to, kas notika Latvijā krievu okupācijas laikā. Viņš bija organizācijas “Daugavas Vanagi” dalībnieks, un mēs nereti kopā apmeklējām viņu saietus, braucām uz represēto piemiņas pasākumiem un priecājāmies, ka Latvija atkal ir brīva.
Arī tēva brālis 1992. gadā atbrauca no Amerikas, un abi brāļi pēc piecdesmit gadiem satikās brīvajā Latvijā. Pirms tam gan mēs ar vīru viesojāmies pie viņa Amerikā, jo tēvs tik tālā ceļā baidījās doties.
Esmu Aizkraukles politiski represēto nodaļas dalībniece un, cik varu, darbojos šajā organizācijā.
Represēto piemiņas saietos un arī tajās dienās, kuras saistītas ar mana tēva likteņgaitām, vienmēr domās esmu kopā ar man līdzīgiem.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Zenta Kovaļevska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:1955. gada 27. janvāris, Omskas apgabals, Ļubinas rajons, Mokšinas ciems.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beigusi Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu.
NODARBOŠANĀS: grāmatvede SIA “Efeja RS” un SIA “Riko AMG”.
ĢIMENE: precējusies, divi bērni.
VAĻASPRIEKS: sēņošana un puķu audzēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
