Par savu profesiju viņa bijusi pārliecināta jau 1. klasē — būs feldšere. Toties nekad — ārste. Bērnībā un jaunībā viņas dzimšanas dienā cilvēki karogiem rokās izgāja ielās un sauca “urā!”. Arī tāpēc, ka tie bija Darbaļaužu solidaritātes svētki. Šodien viņu labi pazīst vietalvieši, jo šajā pusē dzimusi un piekto gadu te arī strādā ārsta praksē. Bet Maiju Kalniņu zina un viņas 50. jubilejā klātienē vai kā citādi sveiks arī draugi un paziņas Neretā, Pilskalnē, Aizkrauklē, Vecbebros un, protams, Iršos.
Vienīgā mediķe sovhozā
Ieguvums no dzimšanas dienas 1. maijā ir joprojām — valstī tā ir brīvdiena. Interesanti, ka Maijas brālis dzimis arī šajā laikā — 3. maijā, tikai piecus gadus pirms viņas. Kad Maijai skolas laikā lika rakstīt sacerējumu par nākamo profesiju, viņa sevi iztēlojās par medmāsiņu, lai gan pašai no ārstiem vienmēr bijis bail.
Brāļa un māsas attiecības bijušas vai ideālas — viņš, kā jau gados vecāks, pavadīja uz ballēm, ja vajadzēja, aizstāvēja vai arī dejoja ar māsu. Tomēr ar viņa motociklu “Minsk” pati tā arī ne reizi neizbrauca. Stāvējis šķūnī, vilinājis, bet mazajai Maijai bija pārāk smags.
Pēc pamatskolas ar mammas morālu atbalstu iestājās Rīgas 2. medicīnas skolā. To, ka šāda izvēle bija pareiza, liecina viegli pārvarētā pirmā saskare ar asinīm un operācijām. Pēc skolas trīs obligātie darba gadi sakās 1985. gadā un pagāja Neretas puses Pilskalnes pagastā kā feldšerei. Toreiz tā bija plaukstoša vieta ar daudziem jaundzimušajiem, jauniem cilvēkiem, bet tikko skolu beigusī Maija bija vienīgā mediķe. Tuvākais ārsts — Neretā. Pirmās dienas Pilskalnē viņa atceras vēl šodien. Vairākus gadus medicīniskās palīdzības uz vietas nebija, tāpēc jaunajai speciālistei pacientu netrūka. Viena no pirmajām bija sirma kundze, kurai vajadzēja izrakstīt jaunas recepšu zāles. Ļoti atsaucīga bija sovhoza dispečere, un, ja mājas vizītēm bija nepieciešams transports, tas bija garantēts. Pēc trim gadiem ārsts Dainis Kaķis Maiju aicināja uz Stučkas slimnīcas terapijas nodaļu. Sākums gan bijis grūts, kad daktera skarbie joki jauno divdesmitgadīgo feldšerīti pat saraudināja. Tomēr piedāvājums bija izdevīgs — tuvāk vecāku mājām un jaunajai dzīvesvietai Iršos. Uz turieni viņu aizveda vīrs. Kāzas bija 1987. gadā, pēc pieciem gadiem dzima pirmais bērniņš — meitiņa Linda. Arī viņa profesijas izvēlē lēmusi par labu medicīnai un šobrīd Rīgas Stradiņa universitātē 3. kursā studē anestezioloģiju-reanimatoloģiju. Bet viņas mamma pēc trim bērna kopšanas atvaļinājumā pavadītiem gadiem Aizkraukli nomainīja pret Vecbebriem un medicīnas māsas darbu internātskolā, līdz pasaulē bija jānāk Rimantam. Šobrīd viņš apgūst, kā labot ceļu “veselību” un būvēt jaunus — mācās par ceļu būves tehniķi Smiltenes tehnikumā. Bet, kad Rimants vēl bija pavisam mazs, auklējot viņu, Maija sagaidīja tagadējā ģimenes krīzes centra “Dzeguzīte” atvēršanu Iršos un medmāsas posteni tajā. Iespējai strādāt un dzīvot vienā pagastā atteikt nevarēja. Šis arī bija ilgākais vienā darbavietā nostrādātais laiks — 13 gadi.
Arī pēc vairāk kā 30 medicīnā pavadītiem gadiem jubilāre nevarot sevi iedomāties darām ko citu. “Man patīk palīdzēt cilvēkiem un redzēt, ka viņi jūtas labāk.” Lai gan, izvērtējot trijos gadu desmitos redzēto, šobrīd cilvēku veselības saglābšana kļuvusi daudz grūtāka. Agrāk pacienti, arī gados jauni, pie ārsta nāca ar akūtām problēmām. Mūsdienās jau trīsdesmitgadīgajiem ir hroniskas slimības.
Sapnis par mājiņu jūrmalā
Vai mūsdienās medicīnas darbinieka arods ir prestižs? Maija nepārprotami neatbild. Šodien, kad jebkura publiski redzama profesija — skolotāji, policisti — visbiežāk izpelnās kritiku, sava daļa tiek arī ārstiem. Gan tāpēc, kā arī ņemot vērā savu pieredzi, sākumā kritiska bija arī pret meitas izvēli mācīties par ārsti. Protams, ieteikumus neņēma vērā.
Kontrasts sterilajam baltajam medicīnas māsas halātam ir Maijas aizraušanās ar zemes darbiem. Kad jautāju par brīvā laika pavadīšanu, pirmais, ko viņa nosauc — patīk ravēt, audzēt puķes. Ar citiem talantiem nevarot lepoties. Piepalīdz arī vīram un dēlam, kuri nodarbojas ar gaļas lopu audzēšanu.
Šī gada 1. maijs viņai rada duālas izjūtas. Kamēr nepadomā par skaitli, viss kārtībā, bet, apjaušot nākamās apaļās jubilejas, viegli nav. Dzīve iet savu ritumu, pretī nenostāties, bet sirdī joprojām ap 30 — prāts jaucas ar jaunības dullumu. Tāpēc var pieņemt, ja bērni dažkārt aizrāda, ka mamma sākusi nepareizi runāt vai domāt, neatbilstoši saviem sirds 30 gadiem. Tāpat dzīva ir vēlēšanās tuvākā laikā aizceļot uz Spāniju, bet vēl labāk — Itāliju. Tomēr nekas nespēj izkonkurēt ideju par Brazīliju un pastaigu Amazones mūžamežos. Bet ļoti labi ir arī tepat Latvijā vairākas reizes vasarā aizbraukt pie jūras uz Saulkrastiem vai Mellužiem. Kamēr saulaino vecumdienu mājiņa Saulkrastos gaida Maiju, viņa šosestdien gaidīs ciemiņus — bērnus, jaunības dienu draudzenes. ◆
