Jānis Kalniņš no Aiviekstes pagasta “Krievciema” ir amatnieks ar zelta roku.
Jānis Kalniņš no Aiviekstes pagasta “Krievciema” ir amatnieks ar zelta roku. Viņš jau sen zaudējis labo roku, bet tas nav traucējis kļūt par lielisku amatnieku.
— Uzrakstiet par Jāni Kalniņu, viņš to ir godam pelnījis. Ar vienu roku padara vairāk nekā daudzi ar abām. Nav tāda darba, ko Kalniņš neprastu, — saka Aiviekstes pagasta padomes sekretāre Skaidrīte Jurkina.
Jānis Kalniņš ar brāli Elmāru dzīvo dzimtajās tēva mājās. Katrs no viņiem mīt savā mājas pusē. Jānim ir arī 17 hektāru zemes un meža. To apsaimnieko kopā ar kaimiņiem no “Jērcēnu” mājām. Lopu “Krievciema” mājās nav, piena produktus Kalniņa kungam labprāt piegādā kaimiņi.
Nezaudē dzīvesprieku
Viss Jāņa Kalniņa mūžs aizritējis dzimtajā sētā. 14 gadu vecumā viņš iesaukts vācu armijā, bet pēc sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada oktobrī Kurzemē no vāciešiem aizbēdzis un atgriezies Aiviekstē. 17 gadu vecumā kādā kulšanas talkā kuļmašīnai noskrēja siksna, un Jānis līdz elkonim zaudēja labo roku.
Cits ar šādu nelaimi nespētu samierināties, bet Jānis bija stiprs, saprata, ka ne viss tāpēc dzīvē zaudēts. No bērnības viņam interesēja dažādi ar koku un dzelzi saistīti darbi, un puisis sāka pievērsties amatniecībai.
— Cilvēkam visu iemāca pati dzīve. Tā notika arī ar mani. Pamazām iemanījos gatavot logu rāmjus, durvis, bišu stropus. Gadu gaitā apguvu arī traktortehnikas, radioaparātu, televizoru, pulksteņu remontēšanas iemaņas, — atceras Jānis Kalniņš.
Sava neliela amatnieka darbnīca “Krievciema” saimniekam bijusi jau kolhoza laikā, jo viņš kā invalīds strādājis pēc savām iespējām. Remontējis un gatavojis jaunus arklus, kultivatorus, urbjmašīnas, ēveles un zāģus. Darba nekad nav trūcis, aiviekstiešiem rindā bijis jāgaida.
Pieprasa jumta skaidas
— Tūlīt pēc kara, kad daudzas mājas bija nopostītas un cilvēkiem nebija kur dzīvot, ēkas bija jāatjauno. Māju jumtiem vajadzēja skaidas. Pats izgatavoju speciālu ēveli, ar kuru skaidas plēst. Pēc tām bija ļoti liels pieprasījums, bet es ar darbu tiku galā, — saka Kalniņa kungs.
Kā toreiz, tā tagad cilvēki Jānim Kalniņam par darbu maksā, kā var — cits naudā, vairums — graudā. Parasti ar pārtikas produktiem vai kādu pakalpojumu izdarot. Labi abām pusēm.
Mazbērnus liktenis noskaudis
Nemitīgi strādājot un allaž ko jaunu plānojot, Kalniņa kungs palicis bez sievas. Esot pieradis būt viens. Jautāju, vai viņam pret sievietēm ir kādi aizspriedumi, varbūt nelaimīga mīlestība visam pārvilkusi svītru? Nē, tā vienkārši iznācis, bet vienam dzīvot esot labi. Ko pats iecerot, to izdarot. Par bērniem un mazbērniem gan priecātos, bet, ja liktenis viņus noskaudis, par vēlu gausties.
— Varētu padomāt, ka esmu gandrīz vai mūks. Tā nu gluži nav. Jaunībā uz ballēm gāju, savu mēriņu arī iedzēru, uzsmēķēju, bet pirms gadiem trīsdesmit sapratu, ka paģirās mocīties nav vērts, arī smēķēšanu atmetu. Ja cilvēkam ir stiprs gribasspēks, viņš var visu. Nevajag apgrūtināt ārstus ar lūgumu palīdzēt atmest smēķēšanu. To cilvēks var pats, tikai jāgrib! — uzskata Jānis Kalniņš.
Pilsētā nedzīvotu
Ja dzīvi varētu sākt no jauna, Jānis tāpat dzīvotu dzimtajās mājās, jo pilsētā justos lieks. Tāpat interesētos par tehniskām lietām, varbūt vairāk mācītos. Viņam mācīties iznācis tikai Krievciema pamatskolā.
Lai gan Kalniņa kungam nav ģimenes, viņš nejūtas viens, jo allaž kādam kaut kas jāsameistaro. Arī tumšajos ziemas vakaros negarlaikojas — skatās savus iemīļotos televīzijas raidījumus — “Panorāmu”, “Savai zemītei”, dažus seriālus, dzīvo līdzi politiskajām aktivitātēm.
Kalniņa kungs ir pārliecināts, ka Latvijai pēc iespējas ātrāk jābūt gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Galvenokārt tāpēc, lai atkal nenokļūtu Krievijas jūgā. Jānis Kalniņš piedzīvojis jau ceturto valsts iekārtu, tāpēc var salīdzināt, ko tautai devusi demokrātija, vācu un Ulmaņlaiks, kā arī komunisti. Par tiem prasmīgais amatnieks negrib ne dzirdēt. Viņaprāt, padomju varas laikā cilvēki pieraduši slinkot, un komunistu programmas mūs vedušas tikai uz nabadzību.
