Aizkraukles reģionā liels skaits zemnieku saimniecību cieš no mežazvēru postījumiem labības laukos. Tajā vaino mednieku kolektīvus. Pēc zemnieku domām, mednieki savu darbu veic nepietiekami efektīvi. Kokneses novada mednieku kolektīva “Bebri” vadītājs Edgars Mikāls uzskata, ka šo jautājumu nevar risināt tikai mednieki, bet jāveic kompleksi pasākumi.
Pa maisam dzīvnieku “galdam”
Mednieku kolektīvā “Bebri” ir ap desmit vīru, kuru pārraudzībā ir vairāk kā 600 ha valsts meža, bet pārējā teritorijas daļa ir mainīga, un tajā ietilpst gan zemnieku apstrādājamās platības, gan privātais mežs. Kopā ap 4 tūkstošiem hektāru. Tā kā dzīvnieki robežas neievēro, tad, piemēram, kukurūzas laukā Bebros vai Iršos mieloties ierodas zvēri arī no kaimiņu novada. Līdz ar to pieaug slodze medniekiem. Pašlaik, kad dzīvnieki pārsvarā atgriezušies savās mītnes vietās, mednieki viņus piebaro, galvenokārt stirnas. “Bebru” vadītājs gan atzīst, ka tādēļ veidojas labvēlīga vide arī mežacūku skaita pieaugumam. Citviet valstī meža dzīvniekus ne tikai piebaro, bet arī mērķtiecīgi nobaro. Bebrēnieši piebarošanai pārsvarā izmanto brāķētos graudus un visu citu, kas zemniekiem paliek pāri. Nedēļā pa maisam aiznesot dzīvnieku “galdam”.
Var izsmidzināt
repelentu
Edgars Mikāls teic, ka pēdējos divus gadus stirnas piebarojot, bet joprojām saudzējot — nešaujot. Viņas zemniekiem tik lielus postījumus kā mežacūkas nenodarot. Savukārt pret cūkām ar medībām vien līdzēts nebūs. Pieredzējušais mednieks uzsver, ka pasākumiem, saistītiem ar labības lauku pasargāšanu no mežazvēriem, jābūt kompleksiem un dzīvnieku šaušana nav vienīgais universālais līdzeklis. Samērā efektīva metode ir repelentu izmantošana. Tos var iegādāties aerosolu veidā. No izsmidzināšanas brīža pāris nedēļu dzīvnieki šai vietai iet ar līkumu.
Bez dzīvniekiem dabā arī neiztikt, tāpēc valstī būtu jāpieņem noteikumi, kas noteiktu, cik īpatņu no katras sugas nepieciešams, lai populācija spētu veiksmīgi attīstīties un vairoties. Skaitu regulētu mednieki, bet atbaidīšanas pasākumus veiktu mežu un lauksaimniecības zemju īpašnieki.
Pirmie Latvijā
Lielu postu nodara privātā meža īpašnieki, kuri savās teritorijās nodarbojas ar savvaļas dzīvnieku nobarošanu. Tur mežacūku savairojas pārmērīgi daudz. Viena no šādām vietām ir netālu no Jumurdas — 30 kilometru no Bebriem. “Šīs darbības “metastāzes” nāk arī uz mūsu pusi,” saka Mikāla kungs. “Mūsu medību iecirknī mežacūku ir maz, bet laikā, kad aug un nogatavojas kukurūza, labība, skaits dramatiski palielinās. Cietēji ir zemnieki, kurus šādi apstākļi, protams, neapmierina, jo kuram gribas ciest zaudējumus?”
Mikāla kungs turpina: “Zem-niekiem tomēr jāsaprot — ja labība iesēta pašā meža malā, sējumiem pāri liecas tuvākie koki, tad neviens mednieks pie labākās gribas šādā vietā neko nevar izdarīt. Otrs būtisks iemesls meža dzīvnieku pastiprinātai interesei par apsētajiem laukiem ir cilvēka iejaukšanās viņu līdz šim dabīgajā vidē. Izcērtot krūmājus, mežaudzes, zvērus uz kādu laiku sadzen dziļāk mežā, bet pienāk brīdis, kad viņi dodas meklēt barību uz lauka.”
Lai kaut nedaudz mazinātu šīs problēmas, uzlabotu lauksaimnieku un mednieku komunikāciju, pērn koknesieši pirmie valstī nodibināja novada medību koordinācijas padomi. Pēc grozījumu pieņemšanas jaunajā Medību likumā šādu koordinācijas padomju veidošana būs obligāta. Bijušas jau trīs sanāksmes, un pēdējā rīkota pēc zem-nieku ierosinājuma. Pērnais rudens bija īpaši nelabvēlīgs kukurūzas audzētājiem. Lietainais laiks neļāva ražu laikā novākt. Citas kultū-
ras tad jau bija nokultas, un me-
žazvēriem vienīgā barība bija tieši kukurūzas laukos. Mednieki, cik iespējams, sargāja šos laukus.
