Viņa ir cilvēks, kas, manuprāt, dara darbu, kuram nepieciešama liela pacietība, koncentrēšanās. Aizkraukliete Maruta Možeika (dzimusi Birkova) auž. Otra viņas nodarbošanās ir zinību nodošana jauniem cilvēkiem —
viņa ir skolotāja. Abas šīs nodarbes iepazītas bērnībā. Marutas mamma bija skolotāja, bet ar aušanu aizrāva pamatskolas mājturības skolotāja. Šonedēļ, otrdien, Maruta uz darbu Aizkraukles Mākslas skolā, gāja saposusies, viņas kolēģi — ar ziediem. 65. reizi savā mūžā viņa dzirdēja — daudz laimes dzimšanas dienā!
Ieaudzināta pienākuma izjūta
Jau ilgus gadus Maruta Možeika ir aizkraukliete, dzīvo pilsētas dzīvoklī, kā saka, četrās sienās. Bija nepieciešama izraušanās, un tā radās, nopērkot “Rasas”. Lauku māja Sērenes pagastā, kurā kopā ar vīru Ivaru, meitām Ilzi, Lindu un, kā jubilāre saka, pašu galveno cilvēciņu — mazmeitiņu Diānu — dzīvo vasarās. Puķes, daba un svaigs gaiss ir tas, ko jubilāre baudīja bērnībā. Varētu teikt, ka caur “Rasām” izdevies atgriezties bērnības zemē, sajūtās. “Tās iegādājāmies brīvvalsts laikā. Bija pamesta muižas kalpa māja. Akmens ēka, ne pārāk liela, zem viena jumta gan kūts, gan klēts, gan dzīvojamā daļa,” stāsta Maruta. “Puķudobes, siltumnīcas jāravē, aug tomāti, gurķi, paprika. Palīdz meitas, arī vīrs, viņš ir čakls.” Meita Ilze arī ir mākslas skolas skolotāja, Linda savulaik mācījusies šajā skolā, vēlāk Rīgas Amatniecības vidusskolā, bet mākslas bija laikam mazliet par daudz, pārcēlās uz piezemētāku vidi, iestājās Lauksaimniecības universitātē Jelgavā un šobrīd ir zemes ierīkotāja uzņēmumā “Latvijas valsts meži”.
Meitu mamma dzimusi Balvu rajonā, Bērzpils pagastā. Bija vecākais bērns. Tajās mājās joprojām dzīvo brālis. Ģimenē auga arī māsa. “Bērnībā bija jāgana govis, un domāju, ka vecāki tā mums iemācīja pienākuma sajūtu,” atceras jubilāre. Govju nebijis aplam daudz — vien divas un kāds teļš. Bērni teikuši vecākiem, ka tās govis taču vajag piesiet. Tētis pretī — ko tad jūs darīsiet? Ganos brīvā laika bijis daudz, tāpēc līdzi ņemta pasaku grāmata. Lasīt patīk joprojām, un pēc smadzeņu barības pārsvarā dodas uz Aizkraukles bibliotēku.
Bērnībā lielas blēņas nesanācis sastrādāt. Kad lellei vajadzēja jaunu kleitu, audumu aizņēmās no mammas galdauta. Par to dabūja žagarus. Būt pacietīgai iemācīja kolhoza laikos neiztrūkstošā biešu ravēšana. “Izstiepies vai saraujies, bet bija jādara. Vagas pamatīgas, ka galu neredz,” stāsta Maruta. Mamma bija pirmo triju klašu skolotāja. Tuvu mājām, mazā, ģimeniskā vidē, četrām klasēm, pildīja gan direktores, gan skolotājas pienākumus. Visā skoliņā bija vien divas skolotājas. Tētis bija traktorists un šad tad pie traktora stūres ļāvis sēsties arī savām meitenēm.
Skolas laikā darbmācības skolotāja mācēja aizraut ar aušanu, un papildus apguva arī pulciņā. Cik ļoti Marutai patīk darbošanās ar dzijas pavedieniem, var spriest pēc tā, ka no vīra vecāsmātes mantotās stelles ir lauku mājās un noaustās grīdsegas katru gadu pavasarī veda uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Šogad vīrusa dēļ tirgošanās nenotika. “Kad iedvesma, noaužu kādu gobelēnu. Tagad bija daudz brīva laika, bet nekādi nevarēju iedvesmu noķert.”
Māsai noada izlaiduma kleitu
Maruta uz Aizkraukli atnāca pēc Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas, kurā mācījās māksliniecisko aušanu. Skola norīkoja darbā Skrīveros, vilnas pārstrādes cehā. Tajā auda gultas pārklājus un visu citu. Tad bija zīmēšanas skolotāja Zalves skolā, un te pietuvojās liktenīgais Ziemassvētku vakars ballē Neretā, kur uz deju uzlūdza Ivars. “Vārdos nepasakāmas sajūtas, mīlestība,” saka Maruta, kad jautāju — kāpēc tieši Ivars? Pēc kāzām pārcēlās uz Neretu, un tur piedāvāja darbu bibliotēkā. Ar Ivaru kopā jau 44 gadi. Abi vienaudži, dzimuši pavasarī, viņš martā. Maruta saka, to tālo dienu sajūtas neesot zudušas. Vīrs strādāja Starpkolhozu celtniecības organizācijā, un viņam Aizkrauklē piedāvāja dzīvokli. Marutai atkal nācās mainīt darbu un šoreiz brīva vieta bija bērnudārzā “Pasaciņa”. Tas deva iespēju bērnudārzā laist meitas.
Ar ko īpaša ir aušana? Jubilāre saka: “Stellēs ievelc jaunus velkus, ir tāda īpaša smarža. Process, kad pēc skices no diegiem veidojas audums, kas ir daudz skaistāks nekā uz papīra vai kā biju iedomājusies. Diedziņš pie diedziņa. Kā meditācijā — iesēžos stellēs, un viss pārējais pazūd. Kādreiz ļoti daudz arī adīju. Pucēties gribējās, bet toreiz veikalā neko nevarēja nopirkt. Adīju kleitas, kostīmus, svārkus, jakas. Arī māsai kleitu vidusskolas izlaidumam.
Pēc bērnudārza bija darbs Aizkraukles arodskolā. Tur kolēģis Laimnesis Bruģis, kurš tolaik strādāja gan šajā skolā, gan mākslas skolā, piedāvāja pārnākt pie šībrīža kolēģēm. Kopš tā laika pagājuši nedaudz vairāk kā 20 gadu.
Par tekstila skolotājas darbu Maruta saka — nemitīgi jādomā uz priekšu, ko darīšu, ko mācīšu. Šajā mācībā ietilpst ne tikai aušana, bet arī batikošana, šūšana, filcēšana, Skan varbūt neierasti, bet bērni, jo īpaši zēni, mūsdienās pat aizraujas ar aušanu. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka steļļu nav tik daudz, uz aušanu jāgaida rindā un strādāt ar šo instrumentu pats par sevi ir notikums. Patīk, kad noaustais pārtop somā vai kādā citā ikdienā lietojamā priekšmetā. Nodarbības ar jauniešiem liek būt mūsdienīgai, viņiem interesantai, un līdz šim tas veiksmīgi izdevies.
Par dzimšanas dienas svinēšanu jubilāre saka, tāda principā bijusi. Pagājušajā nedēļā, 5. jūnijā, meitas sarūpējušas ekskursiju uz Liepupes muižu. Tā sakrita, ka šis datums pirms 44 gadiem bija Marutas un Ivara kāzu diena. ◆
