Strādāju neonatoloģijas klīnikā, tā ir mana darbavieta nu jau aptuveni sešus gadus, šobrīd esmu atvaļinājumā. Neonatoloģija ir šaura un specifiska nozare, un Latvijā darbojas tikai viena šāda klīnika — Rīgā. Mūsu aprūpē nonāk priekšlaikus dzimušie mazuļi, līdz viņi sasniedz divdesmit astoto dzīves dienu, kā arī laikā dzimušie bērniņi ar dažādām smagām patoloģijām.
Kopš strādāju klīnikā, šajā salīdzinoši īsajā laikposmā viss ir ļoti mainījies. Ja tāda situācija kā tagad būtu bijusi, kad tur sāku strādāt, nezinu, vai būtu pieticis drosmes un spēka tādam darbam. Saņemam piemaksas par darbu īpašos apstākļos, tomēr katastrofāli trūkst personāla. Ja kāda māsiņa ir, tad, lūdzu, — gaidām! Kad devos atvaļinājumā, mums bija padsmit vakanču. Esam ap četrdesmit māsu kopā un paveicam arī trūkstošo māsu darbu.
Paraugoties atpakaļ un paanalizējot savu darbu, varu teikt, ka pēdējos gados palīdzība jāsniedz jaundzimušajiem ar aizvien sarežģītākām veselības problēmām, bērni kļūst aizvien slimāki. Dažādas atbalsta aparatūras, inkubatoru skaits tiek palielināts, taču to aizvien trūkst. Ir dažādi gadījumi, mums izdevies izglābt bērniņu, kurš piedzima 23. grūtniecības nedēļā, un dzimšanas svars bija nedaudz virs 500 gramiem. Ir grūti izprast, kādēļ dzimst aizvien slimāki bērni. Vai, vispārīgi vērtējot, tā būtu piesārņotā ekosistēma, vai varbūt arī šī brīža fertilo sieviešu veselība? Sievietes, kurām šobrīd dzimst bērni, ir augušas brīvā Latvijā, kas ir arī lielveikalu ēra. Veselības pamatnosacījums ir pareizs uzturs un kustība — sports. Tagad pārtiku iegādājas jau iesaiņotu un gatavu, bet sportu mūsdienās bieži izkonkurē dators un globālais tīmeklis. Vēl pirms gadiem trīsdesmit daudz vairāk cilvēku daļu pārtikas paši audzēja, tādējādi gan nodrošinot sev kustības, strādājot dārzā, gan izaudzējot veselīgus dārzeņus bez ķimikālijām. Laikam ritot, viss mainās.
Viena no pārmaiņām, kas pieņemta daudzās pasaules valstīs, ir tā, ka luterāņu konfesijā mācītāja pienākumus var veikt arī sieviete. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pieņēmusi grozījumus baznīcas Satversmē, kas paredz, ka ordināciju mācītāja amatā varēs lūgt tikai vīrieši. Manuprāt, tā ir diskriminācija, sieviete noteikti varētu būt mācītāja, tieši tāpat kā vīrietis.
Strādājot klīnikā, man ir cieša saskare ar visu konfesiju — baptistu, katoļu, luterāņu, vecticībnieku un citiem — mācītājiem, viņi pie mums ir bieži viesi. Klīnikā nereti notiek kristības, iesakām vecākiem, ja bērniņš ir slims, viņu nokristīt. Ļoti bieži pēc kristībām bērnam kļūst labāk, viņš strauji atveseļojas. Kādēļ — domājat, ko gribat. Ļoti labi saprotu vecākus, jo pašas bērniņš piedzima priekšlaikus, bet ne sekundi nepameta ticība, ka viss būs labi. Tā arī saku vecākiem — ja ticēsiet, tā līdz kaulam, tad viss būs labi. Tiklīdz būs šaubas, var neizdoties. Mediķi var daudz, bet tikpat svarīga ir vecāku ticība.
Vēl viens nozīmīgs notikums saistībā ar medicīnas nozari jau ilgstoši apspriests publiskajā telpā. Tas ir jautājums par olšūnas donoru ierobežošanu, ļaujot olšūnu ziedot tikai sievietēm, kuras ir dzemdējušas bērnu. Šim nosacījumam pilnīgi piekrītu, mans kā ilgus gadus praktizējošas vecmātes viedoklis ir — sievietei, kura vēlas ziedot olšūnu, noteikti jābūt saviem bērniem. Par jautājumiem, kas šobrīd ir aktuāli, pirms gadiem 30 nerunāja, taču tāda olšūnu banka ir nepieciešama, to noteikti vajag, jo ir sievietes, kuras ļoti vēlas kļūt par mammām, un, ja tā ir vienīgā iespēja, kādēļ neizmantot. Medicīna attīstās strauji un pamazām kļūst iespējama aizvien plašākam cilvēku lokam.
Gudrāka, izglītotāka sabiedrība — tā gribas domāt, redzot statistikas datu apliecinājumu, ka abortu skaits valstī samazinājies. Tātad cilvēki ir sapratuši, ka ir kontracepcija! Par to ir jārunā, un tai nekad nav jābūt tabu tēmai. Esmu par to, ka jaunieši, pusaudži ir jāizglīto, un tas arī ļaus samazināt un izskaust abortus, kas dažkārt rada gan fiziskas, gan psiholoģiskas veselības problēmas.
Pirmdzemdētāju vecums palielinās, to redzu gan savā darbā, gan sev tuvāko ģimenes un draugu lokā. Šobrīd divdesmit gadu vecumā retais domā par ģimeni, bērniem. Tagad nereti pirmais bērniņš piedzimst 35—38 gadu vai pat vēl lielākā vecumā. Tas nav īsti pareizi, bet tā cilvēki izvēlējušies — līdz 40 gadu vecumam svarīgāka ir karjera un nauda. Uzskatu, ka labāk un veselīgāk pasaulē laist bērniņu ir jaunībā.
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākais un skaļākais notikums bija veselības ministra Gunta Belēviča demisija. Ministrs, kurš bija apņēmies ieguldīt pūles, lai mazinātu garās rindas valsts nodrošinātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, Latvijas Onkoloģijas centrā, apejot rindu, saņēma pakalpojumu, ko vēlāk publiski no-
liedza, sakot, ka tiek apmelots. Vēlāk gan izrādījās, ka melojis pats ministrs. Lai kā tur būtu bijis, domāju, ja cilvēks izlemj, ka spēs vadīt kādu nozari, apzinoties visu smagumu un atbildību, saprotot, ka būs šķēršļi, būs pastiprināta sabiedrības uzmanība, kritika, ne “caur puķēm”, bet tieši — sejā, tomēr izcīna amatu, tad jāļauj viņam būt atbildīgam līdz galam. Vienmēr, protams, vieglāk aiziet — lai pārējie nāk aiz manis un satīra. Bet kāpēc? Strādā, uzņemies atbildību un izdari līdz galam!
Svarīgākie notikumi man, protams, norisinās ģimenē, un aizvadītās nedēļas nozīmīgākais un skaistākais notikums bija meitas vidusskolas izlaidums Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā. Runājot par izglītību, jau daudzus gadus izglītības sistēma sakārtota tā, ka eksāmenu rezultātus uzzina tikai pēc izlaiduma. Tie būs zināmi vien jūnija beigās. Tas ir ļoti aplami, jo neļauj laikus izlemt par nākamo studiju vietu — varbūt nemaz nevari pretendēt cerētajam un steidzīgi jādomā kaut kas cits. Zinu, ka vairākās Rīgas vidusskolās izlaidumu rīko pēc tam, kad tiek paziņoti eksāmenu rezultāti, dažkārt pat jūlijā. Un otrā dienā pēc eksāmenu rezultātu paziņošanas nākamo studentu bari “gāzīs apkārt” augstskolas, lai iesniegtu studiju pieteikumus.
Divu nedēļu atvaļinājums pagājis izlaiduma zīmē, un tā īpaši atpūsties neiznāca. Psiholoģiski vislabāk varu atpūsties, darbojoties teātrī, — jau daudzus gadus esmu Aizkraukles Tautas teātra aktrise. Patīkamas un interesantas emocijas gūstu arī otrajā darbavietā — līgumdarbā, ko varu saukt arī par savu vaļasprieku — esmu ceremoniju vadītāja Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļā.
