Jau 35 gadus Aizkraukles slimnīcas dzemdību nodaļā par bērnu māsiņu strādā skrīveriete Dzintra Rubene. Viņa ir viena no šīs slimnīcas medicīnas māsām, kuru mazo pacientu vecāki pieteikuši akcijai “Meklējam sirdsmāsiņu”. Dzintras kundze ir gandarīta, ka viņas darbs ir novērtēts.
Ap mazuli virmo pozitīvas emocijasDzintra jaunībā medicīnas māsas profesiju izvēlējās, jo arī vecākā māsa ir mediķe, bet viņas vīrs — ķirurgs. Dzintras māte savulaik bija sanitāre sanatorijā “Cīrulīši”, viņas jaunākā meita ir zobārste, arī mazmeita pēc studijām būs zobārste.— Mūsu dzimtā ar medicīnu ir saistītas četru paaudžu sievietes. Mana māmulīte jau mūžībā, bet viņa nodzīvoja līdz 93 gadiem, allaž bija dzīvespriecīga un spēka pilna. Es daudz no viņas esmu mācījusies un ceru, ka arī no manis tagad kaut ko labu var mācīties abas manas meitas un mazbērni, — saka Dzintras kundze. Dzintra kundze mīl savu darbu, jo, viņasprāt, pasaules lielākais brīnums ir tikko piedzimis bērniņš. Ap viņu valda pozitīvas emocijas, tāpēc grūtais un atbildīgais darbs dzemdību nodaļā gandarī. Māsiņa atzīst, ka nespētu strādāt tādā slimnīcas nodaļā, kur cilvēki bieži mirst. Naktīs darba vairāk — Viss 35 gadu laikā ir pilnībā mainījies. Toreiz jaundzimušos nošķīra no mātēm, un mazuļi bija atsevišķās palātās. Viņi sešas reizes dienā bija jāaiznes māmiņām pabarot, tāpat bieži bija jāpārtin un jāvēro, kāda ir bērnu veselība. Tagad viņi ir kopā ar mātēm, bet mums ir jāatbild par bērniņu veselību un par visu jāziņo ārstēm. Atbildība ir liela, jo tagad, salīdzinot ar laiku pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit, vairāk dzimst slimu bērniņu, taču kopumā dzimstība samazinās, — teic medmāsiņa.Dzemdību nodaļas personālam nākas strādāt galvenokārt naktīs, jo tad bērniņu dzimst vairāk. Māsiņām un vecmātēm jāuzrauga mātes un bērni, ģimenes dzemdībās jāmierina un jāiedrošina tēvi, kuriem nereti bērna dzimšanas laikā pašiem jāsniedz palīdzība.Samaina meitenītesDzintras kundze atceras vienīgo gadījumu, kā pirms daudziem gadiem jaunas un nepieredzējušas vecmātes dēļ jaundzimušo palātā, liekot gultiņā, vietām samainītas divas ļoti līdzīgas meitenītes. Toreiz dzemdību nodaļā strādājis ārsts Aristīds Rogulis. Vienu meitenīti vecāki aizveduši mājās, bet Dzintra tūlīt pamanījusi, ka viņu īstā meitiņa palikusi nodaļā. Ņēmusi bērniņu un ar slimnīcas mašīnu vedusi vecākiem. Viņi jau arī bija sākuši šaubīties, vai mājās pārvestais ir viņu mazulis. Tā meitenītes nokļuva katra savā īstajā ģimenē, un problēmas slimnīcai neradās. Tagad, protams, šādu kļūdu nevar būt, jo bērni tūlīt pēc piedzimšanas ir kopā ar māti. Turpinās dziedāt Dzintras kundze jau ir pensionāre, tāpēc ir gatava brīdim, kad sirdij tuvais darbs būs jāpamet. Taču vairāk viņa norūpējusies par Aizkraukles slimnīcas un arī dzemdību nodaļas turpmāko likteni, par ko patlaban neviens neko konkrēti nevar pateikt. Tagad viņai pirmajā vietā ir darbs. Grūti iedomāties, kā dzīvos, ja vairs nedzirdēs jaundzimušo pirmos kliedzienus un neredzēs laimīgos mazuļu vecākus.— Protams, dzīve turpināsies, tikai citādi. Iešu uz Skrīveru kultūras nama senioru kora “Baltābele” mēģinājumiem, kurā dziedu jau piecus gadus. Rušināšos mazdārziņā, lai sev un bērniem izaudzētu saknes. Man ļoti patīk ceļot, ar kori bijām Anglijā, Francijā un Horvātijā. Naudas trūkuma dēļ pagaidām nekur nevaru aizbraukt, bet ļoti gribētu redzēt Itāliju, Bavāriju, Holandi un Norvēģiju, — teic Dzintras kundze.
