Pasaulē ir vairāk nekā 700 suņu šķirņu, no kurām apmēram 400 paredzētas medībām. Katrai no tām ir savas īpašības, kuras suni padara par neaizstājamu palīgu kādā no medību veidiem.
Pasaulē ir vairāk nekā 700 suņu šķirņu, no kurām apmēram 400 paredzētas medībām. Katrai no tām ir savas īpašības, kuras suni padara par neaizstājamu palīgu kādā no medību veidiem. Tomēr visus medību suņus var iedalīt četrās grupās –– putnu suņi, dzinējsuņi, alu suņi un asinspēdu suņi. Atsevišķi mēdz izdalīt laiku grupu. Šie suņi ir universāli, piemēroti visdažādākajām medībām.
Tas, cik suns būs noderīgs palīgs medniekam, lielā mērā atkarīgs no viņa saimnieka, kura uzdevums ir attīstīt suņa dabiskās īpašības. Praktiski visi medību suņi visbiežāk kļūst par īstiem mednieka ģimenes locekļiem, bez kuriem nav iedomājama ikdienas dzīve, draugiem, kuri uzticīgi kalpo savam saimniekam.
Putnu suņi
Putnu suņi radušies viduslaikos –– XII –– XIII gadsimtā Spānijā un Itālijā. Šīs grupas suņu uzdevums ir meklēt putnu, kurš paslēpies zālē vai krūmos. Sajūtot medījumu, suns lēnām zogas tam klāt, līdz apstājas, sastingstot noteiktā pozā. Tikai pēc mednieka komandas viņš metīsies uz priekšu, lai paceltu putnu medniekam “pa šāvienam”. Nav pieļaujams, ka putnu suns trenkā medījumu no vienas vietas uz otru.
Dzinējsuņi
Šī ir viena no vissenākajām medību suņu grupām, kurā ir arī vislielākais šķirņu skaits. Dzinējsuņu uzdevums ir patstāvīgi atrast medījamo dzīvnieku un sekot pa pēdām, ar skaļu riešanu paziņojot, kur viņš ir. Dzinējsuņi apveltīti ar labu ožu, izturību un neatlaidību, skaļu balsi. Parasti viņus izmanto lapsu, zaķu, aļņu, mežacūku medībās.
Alu suņi
Alu suņu pamatuzdevums ir izdzīt no alas medniekam pa šāvienam lapsas, āpšus, jenotus. Šie suņi mēdz iedzīt medījumu arī kādā alas strupceļā un noturēt šajā vietā, līdz mednieks alu atrok. Bieži vien alu suņi medījumu nokož un paši izvelk to no alas, aiztaupot pūles medniekam.
Šie suņi parasti ir augumā nelieli, tomēr spēcīgi un neatlaidīgi. Labi apmācīti, viņi var kalpot arī kā dzinējsuņi un putnu medībās pienest nošautos putnus, bieži vien pat izvelkot no ūdenstilpes, kurā putni iekrituši.
Laikas
Laikas radušās Eiropas un Āzijas taigas zonā, kur šos suņus izmantoja sabuļu, vāveru, putnu, pārnadžu un lāču medībās. Nosaukumu ieguvuši pagājušā gadsimta beigās.
Laikas atrod dzīvnieku un aprej viņu līdz mednieka atnākšanai. Šie suņi noder arī putnu medībās, jo pienes nošautos putnus, izseko un atrod ievainotos. Laikas labi prot izsekot ievainotu dzīvnieku. Parasti šie suņi ļoti pieķeras saimniekam.
Bez dokumentiem nedrīkst
Medību noteikumi nosaka –– medībās Latvijas teritorijā drīkst izmantot tikai šķirnes medību suņus. Katram no viņiem ir dokuments, kurš apliecina suņa izcelsmi, šķirnes īpatnības. Šajā dokumentā norādīti arī suņa raduraksti. Izņēmuma gadījumos medībās, kad steigšus jāsameklē sašauts dzīvnieks, drīkst izmantot arī bezšķirnes suņus, kuri apmācīti atrast ievainotu dzīvnieku.
Lai dzīvnieku izmantotu medībās, viņam noteikti jābūt potētam pret trakumsērgu. Ņemot vērā, ka šķirnes suņi ir jutīgāki pret dažādām saslimšanām, viņus ieteicams vakcinēt arī pret daudzām citām suņu slimībām.
Netipiskais Robis
Pļaviņietim Viktoram Kozlovskim, medniekam ar 29 gadu pieredzi, medībās jau kuro gadu palīdz Austrumsibīrijas laika Robis. Šim sunim gan nav izteikta sugai raksturīgā krāsojuma, un īpašo kakla izliekumu viņš iegūst tikai tad, kad uz kaut ko koncentrējis uzmanību. Arī ausis tad saslienas, palīdzot noteikt, kas bijis miera traucētājs. Parasti gan Robis ausis pieglauž.
–– Robis neder kā putnu suns, –– saka Kozlovska kungs. –– Iespējams, tāpēc, ka tad, kad viņš bija mazs kucēns, dzīvoja kopā ar vistām. Esmu redzējis, ka dažkārt rudeņos viņš pievērš lielāku uzmanību putniem, taču parasti zvirbuļi un vārnas var pat knābāt barību no viņa bļodas –– suns neliekas zinis un pat neierejas.
Robis rej tikai tad, kad zvēru redz, un viņam interesē vienīgi dzīvs zvērs. Tas ir viens no šī suņa trūkumiem. Sevišķi tad, kad nav sniega, gadās, ka viņš aiziet nokritušam medījumam garām, pat neierejoties. Man reizēm gadījies, ka meklējam kopā nošautu dzīvnieku biezās zālē un neievērojam. Ja dzīvnieks tomēr nedaudz kustas, tad gan suns ar savu balsi pieskandina vai visu mežu. Tāpēc Robi lielākoties izmantoju kā dzinējsuni.
Māca pats
Suni Kozlovska kungs mācījis pats. Sākumā bieži vedis uz mežu pastaigāties, ierādījis svaigas pēdas, un suns pats sācis dzīt. Nācies iemācīt sameklēt arī saimnieku, jo medību suni nedrīkst pieradināt vienmēr atgriezties tad, kad sauc. Jāiemācās pašam atrast saimnieku tajā vietā, kur suns palaists mežā.
Izlec no traktora
Reiz mednieki visu dienu lenkuši briežus. Beidzot tas izdevies. Mednieki stāvējuši līnijā, traktorā suņus vajadzējis aizvest pie dzinējiem. Laiks bijis silts, tāpēc braucamajam atvērti logi. Jau pa lielu gabalu Robis mežā pamanījis briežus un kopā ar vēl vienu suni izlēcis no braucošā traktora, tādējādi medības sākušās krietni ātrāk, nekā paredzēts. Labi, ka mednieki jau bijuši sagatavojušies šaušanai.
Mežacūka „paņem” ilkni
Robim mežā nācies sastapties ar visdažādākajiem zvēriem, un cīniņos gūta ne viena vien trauma. Pēc saķeršanās ar mežacūku zaudēts ilknis. Kāds mežakuilis savlaik saplēsis suņa pakaļkāju, gūtas arī citas traumas. Nācies „izbaudīt” ne tikai lūša zobus, bet arī cilvēka liktu cilpu. Labi, ka mednieki pamanījuši nelaimi un laikus izdevies suni atbrīvot no tievās metāla stieplītes nāvīgā tvēriena.
Ne reizi vien nācies vest Robi pie veterinārārsta, lai palīdz dziedēt mežā gūtos ievainojumus, taču viņš vienmēr ātri atlabis. Tiklīdz saimnieks ņem rokā bisi un somu, suns gatavs doties līdzi.
Apmaldās un pazūd
Reiz Robis pazudis un nenācis mājās piecas dienas. Aizrāvies ar briežu govju dzīšanu, viņš apmaldījies un nemācējis atrast atpakaļceļu.
–– Kur tik es viņu meklēju! –– atceras Kozlovska kungs. –– Krustām šķērsām izstaigāju lielus meža masīvus, braucu ar slēpēm, ar auto apbraukāju kaimiņu pagastus, izvietoju paziņojumus, taču viss velti. Tad kāda sieviņa teica, ka redzējusi līdzīgu suni mežiņā klaiņojam. Aizbraucām uz norādīto vietu, skatos — patiesi līdzīgs, viss izmircis, nosalis, aste nolaista. Tikko pasaucu, kā bulta metās klāt. Bija tā noguris, ka mājās nevarēja no mašīnas izkāpt. Ilgāks laiks pagāja, kamēr atkopās.
Cienījams vecums
Robim šogad paliek desmit gadu. Medību sunim tas ir cienījams vecums. Reizēm pēc lielākas skriešanas viņam grūti piecelties. Tad bez saimnieka palīdzības neiztikt. Ja mežā dziļāks sniegs, Robim nākas palikt mājās, jo spēki vairs nav kā jaunībā, un saimnieks arvien biežāk savu draugu pažēlo.
Medību rītā Robim bieži vien pat zūd ēstgriba. Tiklīdz viņš saprot, kas todien gaidāms, nepacietīgi mīņājas pie durvīm, baidoties palaist garām mirkli, kad būs jākāpj mašīnā. Ticis mašīnā, parasti sēž viņam ierādītajā vietā, tāpēc arī citi mednieki viņu labprāt ņem savā automašīnā.
Nepatīk fotografēties
Mājās Robis šķiet ļoti kautrīgs un pieticīgs. Ir arī lietas, kuras viņš neparko nedarīs, lai kā saimnieks lūgtu vai pavēlētu. Robim ir aizspriedumi pret vannasistabu. Tajā viņš kāju nesper. Arī pagrabā neiet.
Kozlovska kungs pagalmā viņam uzcēlis būdu, tomēr Robis to ignorē.
–– Nopirku labus dēļus, iztērēju naudu un sameistaroju viņam būdu, taču Robis tajā ne reizi nav ielīdis, –– saka Kozlovska kungs. –– Pat tad, ja ielikšu tajā gabalu desas, viņš ar ķepu mēģinās to izvilkt, bet būdā nelīdīs. Kritīs zemē, rādīs vēderu, bet nespers ne soli. Arī virtuvē viņš gulēt nepaliek. Vismīļākā vieta viņam ir istabā, sevišķi, ja var izstiepties uz mīkstāka paklāja.
Robim ļoti nepatīk arī fotografēties. Pēc medībām viņš jātur klēpī, lai varētu nofotografēties kopā ar medījumu un pārējiem medniekiem. Arī todien, kad “Staburags” viesojās pie Kozlovska kunga Pļaviņās, tikko Robis pamanīja fotoaparātu, meklēja patvērumu zem neliela galdiņa un nebija pierunājams no turienes izlīst.
Dāma baidās no šāviena
Seces pagasta „Vēžnieku” saimniekam Vitālijam Mišinam ir Latvijas dzinējsuns Rasa. Šīs tīršķirnes kucītes dzimtas saknes meklējamas Ērgļu apkaimē.
–– Latvijas dzinējsuņi man šķiet ļoti mīlīgi un ir teicami palīgi medībās, –– saka Mišina kungs. –– Citi medību suņi liekas agresīvāki. Iespējams, laika ir plastiskāka un druknāka, tomēr man pašam labāk patīk Latvijas dzinējs. Arī pirms šīs kucītes man bija Latvijas dzinējsuns. Lielisks suns. Diemžēl šī kucīte pārdzīvojusi lielu stresu un baidās no šāviena, tāpēc medībās nav izmantojama. Ja izšauj Rasas tuvumā, viņa skrien uz mājām, ko kājas nes. Pusgada vecumā vairākas dienas kucīte bija pazudusi. Iespējams, kāds uz viņu bija šāvis, tāpēc tagad tik ļoti baidās. Nāksies sameklēt piemērotu suni un gaidīt, kad viņai pašai būs kucēni. Tad varēs izaudzināt jaunu suni, kurš nebaidīsies no šāviena.
Lec kā zaķis
Laika ir liels suns, taksis –– ļoti maziņš, dziļā sniegā viņam grūti. Latvijas dzinējs ir kaut kas pa vidu, tāpēc ļoti piemērots mūsu apstākļiem. Ja ir sērsna, viņš skrien tai pa virsu, savukārt irdenākā sniegā lec kā zaķis. Tas ir ļoti neparasts skats.
Mišina kungs ļoti augstu vērtē šīs suņu šķirnes īpašības.
–– Medībās bez dzinējsuņa lielu zvēru nomedīt grūti, –– tā Vitālijs Mišins. –– Alni vēl var no masta izdzīt, bet briedis ir viltīgāks. Viņš var paslēpties biezoknī, un dzinēji paiet garām. Jau pēc suņa balss var noteikt, kādu dzīvnieku viņš mežā sastapis. Jo mazāks dzīvnieks, jo smalkāka balss, un otrādi –– jo lielāks, jo balss dobjāka.
Manuprāt, Latvijas dzinējam atšķirībā no laikas medībās ar dzinējiem ir vairākas priekšrocības. Laika vairāk izmanto augšējo ožu, bet dzinējsuns –– apakšējo. Tāpēc viņš vieglāk atrod pēdas un precīzāk tām seko. Laikai var gadīties, ka zvērs no masta izgājis, bet smaka palikusi, tāpēc suns riņķo uz vietas, taču dzinējsuns zvēru atradīs arī citā mastā. Latvijas dzinējam zvēru jāspēj vajāt divas trīs stundas, taču, manuprāt, tas ir par ilgu.
Dzen uz mednieku
Interesantas ir arī individuālās, piemēram, lapsu medības ar dzinējsuni. Medniekam labi jāpārzina mežs, takas, pa kurām pārvietojas dzīvnieki. Vajag tikai nostāties šādas takas tuvumā, palaist suni un gaidīt. Suns medījumu atdzīs līdz medniekam. Dzīvnieks arī satraukumā parasti skrien pa iestaigātām un pārbaudītām takām, bet suns tikai „palīdz”.
Ārsts taksomāns
Aizkrauklietis ārsts Ivars Ārgulis medī jau vairāk nekā 30 gadu. Gandrīz 20 gadu viņu medībās parasti pavada takši.
–– Esmu taksomāns, –– smiedamies saka Ārguļa kungs. –– Šos suņus pilsētā vieglāk turēt. Viņi ir mazi, universāli, spēcīgi un neatlaidīgi. Es savus takšus lielākoties izmantoju kā alu suņus un dzinējus. Viņi ļoti veiksmīgi meklē arī ievainotus dzīvniekus.
Sākumā ar šiem suņiem man neveicās. Vairākus sabrauca automašīnas. Viņi pierod pie mašīnām un nebaidās no tām. Ieraugot kaķi, vajāšanas azartā draudošās briesmas nepamana.
Suns skolo suni
Trenēt suni medībām visvieglāk tad, ja ir kāds pieredzējis taksis, viņš ir vislabākais skolotājs, jo viens no otra šie suņi mācās ļoti ātri. Cilvēkam tādu pašu efektu panākt daudz grūtāk.
Alu medībās izmantojot suni, bise vajadzīga ļoti retos gadījumos. Augumā nelielo dzīvnieku palaiž alā un uzmanīgi klausās. Ja dzirdams liels cīniņš, jāmēģina alu atrakt un šunelim palīdzēt.
–– Katrreiz, kad ielaižu alā suni, uztraucos, –– saka Ārguļa kungs. –– Nekad nevar zināt, kā cīņa beigsies, jo takši ir ļoti drošsirdīgi un neatlaidīgi. Ļoti bieži nācies alu atrakt, lai palīdzētu. Ir gadījumi, kad taksis ātri gūst uzvaru, saviem spēkiem izvelkot lapsu vai jenotu no alas.
Der arī kā dzinējs
Savus takšus izmantoju arī kā dzinējsuņus. To nevar darīt dziļā sniegā, jo ar īsajām kājelēm taksis nespēj izmukt, ja, piemēram, uzbrūk mežakuilis. Takši man palīdzējuši gūt vairākas trofejas. Manā kolekcijā ir zelta un sudraba medaļu vērti briežu ragi. Bez saviem takšiem nebūtu šos dzīvniekus nomedījis. Šos dižmedījumus meklējām vairākas stundas.
Enerģisks un neatlaidīgs
Ērberģietis Zigurds Karols medībās izmanto velšterjeru. Tas gan ir alu suns, tomēr universāls un izmantojams arī medībās ar dzinējiem. Velšterjera tuvākie radinieki ir foksterjers un vācu medību terjers jeb jakterjers.
–– Viņš ir ļoti dzīvespriecīgs suns,— saka Karola kungs. — Šķiet, viņā nepārtraukti kūsāt kūsā enerģija un dzīvesprieks. Vienlaikus šis suns ir arī apveltīts ar stingru raksturu. Ja ko ieņēmis galvā, to arī izdarīs, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.
Velšterjers labprāt dodas ūdenī un pienes dažādus priekšmetus. Šo īpašību var izmantot putnu medībās. Suns atradīs un atnesīs ne tikai uz sauszemes nokritušu putnu, bet palīdzēs arī tad, ja tas iekritis ūdenī.
Zālē sameklē jāņogu
Mans Otto (tā sauc Karola kunga velšterjeru –– aut.) reiz sasniedza savdabīgu rekordu. Viņam ļoti patīk pienest aizsviestu priekšmetu. Nelielais suns zobos spēj noturēt pat krietni lielu koka gabalu. Šādas rotaļas var ilgt stundām.
Reiz gribēju viņam dot uzdevumu, kuru, manuprāt, Otto nespētu izpildīt. Noplūcu jāņogu un iemetu to zālē. Sunītim vajadzēja tikai minūti, lai biezajā zālājā nosviesto ogu sameklētu. Uzslava nopelnīta!
Alā nelaiž
Neatlaidīgā rakstura dēļ Karola kungs savu velšterjeru alu medībās neizmanto.
–– Būtu žēl, ja viņš kaut kur pazemē ietu bojā, –– saka Zigurds Karols. –– Otto ir arī lielisks dzinējs. Arī šādās medībās neatlaidība lieti noder. Viņš labi meklē nošautos dzīvniekus. Tos gan viņš uzskata par savu īpašumu un citus suņus klāt nelaiž. Arī vedot medījumu, Otto nevar ļaut braukt vienā mašīnā ar to.
Mājas sargs
Velšterjers ir arī lielisks sargs. Viņš ielāgo laiku, kad atgriežamies mājās, un sagaida tā, it kā mēnesi nebūtu redzējušies –– lec, draiskojas, mēģina izlūgties, lai kādu brīdi atvēl rotaļām. Tikko dzird kādu aizdomīgu skaņu, viņš jau ir kājās un noskaidro, kas bijis miera traucētājs.
Katram savs
Medību suns jāizvēlas atkarībā no tā, kādās medībās vairāk plānots piedalīties, vai saskan paša mednieka un suņa raksturs, vadoties arī no turēšanas un audzināšanas iespējām.
(Izmantota „Lielā medību grāmata”, Rīga, „Jumava”, 1999. g.)
