Aizkrauklietim Gintam Grigorovičam šis rudens medībās bijis īpaši veiksmīgs — izdevies iegūt briežu buļļu trofejas, kuras pēc pagaidu mērījumiem atbilst sudraba un zelta medaļām. Pats mednieks uzskata, ka medību dieviete Diāna viņam bijusi īpaši labvēlīga.
— Par medībām mani ieinteresēja vectēvs, — saka Grigoroviča kungs. — Savlaik mūsu ģimene dzīvoja Viesītē, bet vasaras pavadīju pie vectēva Taurkalnes apkaimes mežā. Līdz ar to labi iepazinu mežu, norises tajā un, protams, arī medības, jo gāju līdzi dzinējiem. Mācījos Ogres meža tehnikumā un 1998. gadā sāku strādāt par mežsargu. Tad arī vairāk pievērsos medībām.
Šobrīd darbojos mednieku klubā “Briedis”, kurā esmu vadītājs, medījam Tīrā purva apkaimē. Darbojos arī klubā “Lauce” Seces pusē.
Ja esi mežā un brauc medībās, tad nomedīt kādu zvēru nav problēmu, taču ir svarīgi izvēlēties īsto, lai nenodarītu kaitējumu dzīvnieku populācijai, bet tieši pretēji — to uzlabotu.
Kā apliecinājums Grigoroviča kunga teiktajam ir stirnāžu ragu kolekcija, kurā lielākoties ir buku radziņi. Briežu ragu ir krietni mazāk, un trīs no tiem ir dažāda kaluma medaļu vērti eksemplāri, divi iegūti, medījot selektīvā nolūkā.
— Zinām, kādi dzīvnieki mīt mūsu medību platībās, un rūpīgi izvērtējam, kurš dzīvnieks būtu saudzējams, bet kuru var medīt, — turpina mednieks. — Ja kāds nomedī briežu bulli, nākamos trīs gadus no buļļu medībām jāatturas, lai visiem ir iespēja iegūt dižmedījumu. Parasti sezonā drīkstam nomedīt divus briežu buļļus. Populācija mūsu kolektīva teritorijā ir pietiekami liela un veselīga. Par to liecina arī briežu bauris, ko šobrīd vakaros mežā labi var dzirdēt.
Protams, ir kolektīvi, kuri reizēm grēko un nošauj jaunos buļļus, kam viss vēl priekšā, lai gan pareizāk būtu medīt vecos — viņu valdīšanas laiks jau beidzies, bet ragu trofeja ir vērtīga.
Medības uz gaidi man šķiet labākas, jo var rūpīgi izvēlēties, ko un kad nomedīt, lai gan arī medības ar dzinējiem ir interesantas. Parasti šādā veidā medījam aļņus un mežacūkas.
Abus briežus izdevās nomedīt vienas nedēļas laikā. Sākumā “sudraba” briedi, bet nogalē — “zelta”. “Sudraba” briedi Seces pusē uzmanīju ilgāku laiku. Nav jau māksla nomedīt bulli ar desmit žuburu ragiem, bet, lai sameklētu vecu bulli, vajag piepūlēties. Vairākas reizes brieži pienāca šāviena attālumā, taču tie nebija gaidītie. Kādu vakaru briežu govju uz lauka nebija. Biju netālu no viņu ierastās ganību vietas un gaidīju iznākam buļļa pavadībā. Pēkšņi sajutu, ka bullis negaidīti tuvojas man no mugurpuses. Viņš mani neredzēja, jo biju pieplacis elektrolīnijas balstam. Vienu reizi iebaurojies, skrēja man gluži vai virsū. Atskatījos un sapratu, ka esmu sagaidījis īsto. Bullim bija 12 žuburu ragi, rozešu apkārtmērs — 33 centimetri.
Savukārt “zelta” bulli Diāna man pasniedza kā uz paplātes. Es zināju, ka tanī apvidū jābūt šādam bullim. Aizbraucu, apstājos un jau pēc pusstundas dzirdēju, kā iebaurojas buļļi. Vēl pēc brītiņa no pļavas pretējās puses iznāca “manējais” vienas briežu gotiņas pavadībā un devās uz cīniņa vietu. Briedis bija aptuveni desmit gadu vecs ar 19 žuburu ragiem. Viņš gan nenojauta, ka tajā vakarā viņam būs cits pretinieks…
