Lai runātu par bebru paradumiem vai viņu medībām, Smiltenes puses mednieki iesaka pieredzes bagāto Pauli Pērkonu no kluba “Variņi”. Viņš atzīst, ka gadu gaitā sakrājusies informācija un par meža dzīvniekiem var runāt stundām ilgi. “Man, vecajam, skaudība metas. Tagad jaunajiem, kā iestājas kolektīvā, gandrīz katrā reizē krīt medījums,” sarunu sākam, atceroties, kā savulaik savas medību gaitas sācis variņietis. Viņa stāžs ir nopietns — medību gaitās nostaigāts jau 50 gadu.
Mednieks atceras, ka, gaidot, līdz kolektīvā atbrīvosies mednieka vieta, viņam par “suni” jeb dzinēju bijis jākalpo seši gadi. Arī eksāmens bijis nopietns — jāsašauj trīs lidojošie šķīvīši. Salīdzinot ar šodienas situāciju, viņš secina, ka daļa pilsētnieku saņem ieroci un atļauju, pat īsti nezinādami, kāds meža zvērs izskatās un ko viņš dara. Sirmais mednieks atceras, ka viņš pirmo alni nogāzis tikai pēc 20 gadu medību gaitām. Vērtīgākā medību trofeja viņam šajos gados bijusi vilka āda, kas pēc vērtēšanas parametriem atbildusi sudrabam. Tomēr godalgai tā nav izvirzīta, jo gadījusies kļūme ģērēšanas procesā. Lai iegūtu ādu savā īpašumā, nācies šķirties no 150 rubļiem, kas bija jāsamaksā valstij.
Kļuvuši gluži
kā ķīlnieki
Par bebriem runājot, mednieks secina, ka par šiem dzīvniekiem var stāstīt un stāstīt. Viņi ir apbrīnas vērti, gudri un noderīgi dzīvnieki. Gan dabā mītot, gan pēc tam, kad nomedīti. “Es no bebra aizmetu tikai iekšas,” saka P. Pērkons. Viss pārējais ir izmantojams.
Cita lieta, vai atmaksājas līdzekļi un laiks, kas jāiegulda, lai nomedītu šo grauzēju. “Bebru medības ir kļuvušas par slogu,” salīdzina pensionārs.
Lai ilustrētu apgalvojumu, viņš turpina: “Ne visur, kur bebri iemitinājušies, var nokļūt ar auto. Nākas iet kājām pat vairāk nekā divus kilometrus. Strādāju ar trim slazdiem. Ja visos iekrīt bebrs, kas vidēji sver 20 kilogramu, cik reižu man šis attālums jāmēro, lai viņus iznestu no meža? Paiet visa diena. Tālāk. Par degvielu neviens nemaksā. Brīvais laiks pazaudēts. Ādas arī neviens neņem.”
Kļūdu, ar kuras sekām nākas cīnīties joprojām, pieļāva padomju laikos, kad bebru populācijai ļāva brīvi vairoties, bet medību atļaujas bija tikai “elitei”, jo par bebru ādu maksāja 30 līdz 40 rubļu. “Bija mednieki, kuri par pārdotajām ādām iegādājās vieglo automašīnu,” atceras P. Pērkons. Vienkāršajam medniekam šādas iespējas nebija.
Tagad mednieku klubi kļuvuši gluži kā ķīlnieki, kas cīnās ar bebru postījumiem savās platībās, jo zemes īpašnieks ir noslēdzis ar klubu līgumu. Neķersi — būs soda sankcijas. Tāpēc bebru medības par vaļasprieku nenosauksi, drīzāk par piespiedu pienākumu.
Gudri un vērtīgi zvēri
Mednieks novērojis, ka bebri lielākoties mitinās tajās platībās, kuru īpašnieki savulaik tās nav kopuši. Tagad aizaugušajos grāvjos un krūmājos bebru ģimenes ievieš savu kārtību. Viņi lieliski jūtas arī kārklu audzēs, kas savulaik bija obligāti jāstāda, lai piebarotu aļņus. P. Pērkons piebilst, ka bebrs nebūt nav tāds kaitnieks, par kādu viņu nereti padara. Viņš dabā ir noderīgs un tālredzīgs dzīvnieks. Protams, ar nosacījumu, ka skaits tiek saprātīgi regulēts. “Variņu” medību platībās šobrīd ir ap 100 bebru, un mednieks lēš, ka tas ir skaits, kuru nevajadzētu samazināt.
Kāpēc bebrs ir vērtīgs? Piemērs nav tālu jāmeklē. Variņu centrā ir ezers. “Bebrs kā jau zālēdājs šo ezeru attīrīja no vilkvālītēm un kalmēm. Kad viņus izķēra, ezers atkal sāka aizaugt,” stāsta P. Pērkons. Viņš arī novērojis, kā bebri ne vien veido aizsprostus, bet kā īsti melioratori prot noplūdināt ūdeni no platībām, lai tur atkal varētu augt koki. Cilvēki, zāģējot kokus, atstāj zemus celmus, un tajā vietā vairs nekas nepaliek, pat atvases neaug. Bebrs nograuž un atstāj augstus celmus, jo domā par saviem bērniem, kas pēc laika nāks atpakaļ. Būs saaugušas atvases, un viņiem būs pārtika. “Latvijā cilvēki par savu bērnu nākotni nedomā,” salīdzina variņietis.
Nospiedumu atstājis “bebra kungs”
Ar bebriem medniekam saistās arī interesanti piedzīvojumi. Reiz, braucot ar savu žigulīti medņu medībās, viņš ievērojis, ka pa ceļu kustas kaut kas tumšs.
Bebrs! Dzīvnieks meties krūmājā. Paulis mēģinājis pagaismot ar kabatas lukturīti, lai redzētu, kur šis palicis. Šņāciens, un bebrs meties uz gaismu. Mednieks satrūcies un knapi atlecis malā. Atkal paspīdinājis uz otru pusi, kur nošvīkstējusi zāle. Bebrs otrreiz meties atpakaļ un ar būkšķi atsities pret žiguļa ratu. Pēc tam aizskrējis savās gaitās.
Reiz, dīrājot nošautu lūsēnu, tā ādā bijis neparasts robs. Sākumā variņietis nodomājis, ka dzīvnieks uzkritis uz kāda zara. Tomēr vēlāk, kārtīgi izpētot, atklājies, ka savu zobu nospiedumu tur atstājis kāds “bebra kungs”. Dažu milimetru pietrūcis, un bebrs būtu lūsēnam pārkodis mugurkaulu. “Kad nav kur bēgt, ikviens ir spējīgs uzbrukt,” abus gadījumus komentē mednieks.
Vairāki interesanti ieteikumi medniekam ir, kā izmantot bebra gaļu, dziedzerus un īpaši asti, bet tie jau ir citi stāsti, kas iederas kulinārijas vai veselības tēmām veltītās lappusēs.
