Viendien pie manis ieskrien kaimiņiene Ļusja un saka: Beidz lasīt mīlas romānus, tā visu mūžu paliksi vecmeitās! Jau tagad esi kā pārziedējusi pujene!
Viendien pie manis ieskrien kaimiņiene Ļusja un saka: “Beidz lasīt mīlas romānus, tā visu mūžu paliksi vecmeitās! Jau tagad esi kā pārziedējusi pujene! Vajag lasīt pareizo literatūru, piemēram, kā pievērst sev vīrieša uzmanību.” Izskaidrojusi man mazo flirta ābeci, kuras gudrības samācījusies no Rīgas māsīcas, viņa pierunāja mani nākamajā dienā teoriju pārbaudīt kafejnīcā “90. kilometrs”.
Iepriekš viņa mani brīdināja, ka viens no galvenajiem ēdieniem mums būšot banāni. Es gan iebildu, ka labāk ēdīšu ābolus, jo man tie ārzemnieku augļi pārāk negaršo, bet Ļusja mani nosauca par muļķi, kura nekā nesaprot no intīmiem produktiem. Lai nebūtu baigā idiote, nopirku divus kilogramus banānu (kafejnīcā tie droši vien dārgi), kilogramu ābolu un devos uz mūsu “mācību poligonu”. Ļusja mani sagaidīja pie kafejnīcas kā padomju laika Jaungada eglīte — spīdēja un vizēja vien. Pie galdiņa viņa man sniedza detalizētu instrukciju, kā rīkoties, kad ienāk iekārojams objekts — ar jūtām, kaisli jāēd banāns un jālūkojas “medījumam” acīs. Galvenais — nedrīkst sasteigt.
Ilgi tiešām nebija jāgaida — “medījumi” nāca un gāja, bet es tikai ēdu banānus. Man nekas nesanāca — kad mizoju banānus, skatījos uz tiem, kad veiksmīgi tos biju “nolocījusi”, metu skatu uz “laupījumu”, taču viņš uz mani pat nepalūkojās. Laikam es to lietu pārāk sasteidzu. Apēdusi banānus, ķēros pie āboliem. Arī nekāda efekta.
Ļusja sēdēja pie cita galdiņa. Pametusi skatu uz viņas pusi, es gandrīz noģību. Kā viņa, nabadzīte, mocījās ar to banānu! Izskatījās, it kā zobu protēzi būtu mājās atstājusi. Un, ko domāt, viens vīrišķis tiešām pamanīja mocekli un piesēdās pie viņas galdiņa! Bet kāds! Ne jau Alens Delons, bet gan īstākais putnubiedēkļa radinieks. Nu, ja ar banāniem var “noķert” tikai tādus, es labāk sēžu mājās, ēdu ābolus un lasu mīlas romānus.
Anniņa
