Aizkrauklietis Inārs Mednis “oficiāli” ir mednieks jau vairāk nekā 53 gadus, taču medī viņš krietni ilgāk, jo pirmo medījumu ieguvis, vēl mācoties pamatskolā. Mednieka gaitās piedzīvots ne viens vien mirklis, kad sirds no uztraukuma situsies kā negudra.
Induļa Burkas
teksts un foto
Sāk ar vienstobreni
— 1961. gadā nokārtoju eksāmenus un ieguvu mednieka apliecību, taču medīt sāku daudz agrāk. Mācījos vēl pamatskolā. Pēc kara visai viegli bija atrodami dažādi šaujamie, — saka Medņa kungs. — Rīgā varēja nopirkt krievu trīslīniju šautenes, kurām bija pārurbti stobri, lai varētu šaut ar 32. kalibra gludstobra munīciju. Arī bisi komisijas veikalā varēja nopirkt bez kādas atļaujas. Tolaik jau medījām lielākoties zaķus un vāveres, tāpēc šaut ar lodi nebija nepieciešams.
Mans pirmais īstais medību ierocis bija 12. kalibra “Iž 18” markas vienstobra bise. Tad gan es vēl īsts mednieks nebiju. Dzīvoju Madonas apkaimē, un arī mednieku kolektīvu vēl nebija — tie bija piecdesmitie gadi. Medījām individuāli. Mežā ejot, nemanīju ne mežsargu, kas ko iebilstu, ne milici. Šodien varētu teikt — malumedības, bet tāda tolaik bija kārtība.
Šauj zaķus
Kad 1961. gadā iestājos mednieku kolektīvā, nopirku “TOZ” markas 16. kalibra “gailenīcu”. Apmedījām vietējā sovhoza teritoriju. Aļņu tajā laikā tikpat kā nebija. Zaķu bija daudz, bez trim garaušiem mājās neviens nemaz nenāca. Tagad gan ieraudzīt zaķi gadās visai reti. Ziemā medījām arī caunas.
Ar mežu saistīts ne tikai vaļasprieks, bet arī darbs. Kādu laiku strādāju par mežsargu. Kas nekaitēja — bise plecā, suns pie pavadas un uz mežu projām. Uzskaitu cirsmā materiālus un pie reizes vēroju, ko dara zvēri.
Pēc medībām uz tiesu
Pirmo alni, ko drīkstējām nomedīt, piešķīra 1966. gadā un tad arī trim mednieku kolektīviem vienu. Tās bija medības, kas palikušas atmiņā uz visu mūžu. Aļņu govs gāja kopā ar teļu. Milicijas pilnvarotais nošāva govi, bet mirkli vēlāk kāds milicis no drošības dienesta pārvaldes — teļu. Tā kā drīkstēja nomedīt tikai vienu dzīvnieku, mūsu kolektīvam tiesa vienu gadu atņēma medību tiesības. Vēlāk gan mežniecībā uzzināja, ka “lieko” dzīvnieku nošāva drošībnieki, un atļāva mums rakstīt iesniegumu, lai medību tiesības atgūtu.
Visvairāk mežā
briežu
Vēlāk pārcēlāmies uz Aizkraukli, un es strādāju Sērenes kolhozā. Meklēju iespēju medīt, bet jaunjelgavieši neņēma pretī. Tad radās iespēja medīt kolektīvā Secē, bet 1971. gadā izveidojās Sērenes mednieku kolektīvs, un kopš tā laika es medīju te.
Grūti pateikt, kur medīt interesantāk — Madonas vai Sērenes apkaimē. Medības tolaik un tagad atšķiras. Atceros, sovhoza laukos reiz pamanīja mežacūku. Vairākas dienas visi skrēja un vaktēja, taču tik un tā viņu nenomedīja.
Tagad zvēru mežā ir daudz, lai gan mežacūku skaits pēdējos gados ir sarucis. Pie tam cūku skaitu plāno vēl vairāk samazināt. Tas būtu lietderīgi pierobežā un vietās, kur mednieki mākslīgi palielinājuši mežacūku populāciju. Ir taču vietas, kur gadā nošauj pat 1000 mežacūku. Mums ir labi ja pieci seši bariņi. Sāk palielināties aļņu skaits. Ļo-
ti daudz ir briežu. Viņus varētu medīt vēl vairāk. Interesanti, ka viņi nedzīvo lielajā mežā, bet apmetušies sīkos pudurīšos un birztalās. Tepat, Talsiņas pusē, esmu redzējis briežu barus, kuros ir pat vairāk nekā sešdesmit dzīvnieku.
Līdz garāžai
tālu
Savlaik man ļoti patika gaides medības, taču pēdējos divus gadus uz tām neesmu braucis. Viens nevēlos iet uz garāžu gandrīz kilometru un pēc tam, vēlu naktī, nākt atpakaļ. Arī pie mājas auto nevēlos atstāt. Tāpēc izvēlējos medības ar dzinējiem, kad mājās var nokļūt daudz laicīgāk. Man jau ir 76 gadi un vairs nav tās enerģijas, kas bija agrāk. Kad nāk vakars, vēlos būt mājās, nevis mežā. Pa dienu gan vēl mēdzu braukt uz mežu, ierīkoju kādu sēdekli. Tomēr šopavasar esmu nolēmis atsākt gaides medības. Tās man šķiet piemērotas, jo mierīgi var sēdēt medību tornītī, izvēlēties, šaut vai nešaut. Viss notiek daudz nesteidzīgāk.
Vērā ņemama
statistika
Kad medīju Ērgļu pusē, man īsti neveicās — medību dieviete Diāna nebija pret mani labvēlīga. Nedabūju pat lāgā izšaut. Te, Sērenes pusē, veicās daudz labāk. Zvēru septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija ļoti daudz. Neesmu precīzi skaitījis, taču esmu nošāvis vismaz 40 aļņu un pāri par simtu mežacūku. Prātā palikušas tikai spilgtākās epizodes.
Reiz mežmalā pie Talsiņas sastapu arī lāci. Pamanīju viņu pa lielu gabalu. Sākumā pat nesapratu, kas tas par dzīvnieku. Tad viņš pienāca pie paša torņa. Es tā uzmanīgi noslīdēju uz tornīša grīdas. Parasti gaides medībās vairāk par divām patronām līdzi neņemu — viena stobrā, otra aptverē. Domāju — ja būs jāaizstāvas, nekas prātīgs neiznāks. Lācis parūca, parūca, tad palauzīja kokus un aizgāja pie nākamā mednieka, piecēlās uz pakaļkājām, vēlreiz parūca. Mednieks sāka kliegt, un lācis ieskrēja mežā, lazdas vien lūza. Kad viss noklusa, veikli nokāpu un skrēju uz automašīnu. Tovakar medīt vairs negribējās.
Paliek pāris
metru
Esmu piedzīvojis arī satraucošus brīžus, kad ievainots zvērs nācis virsū. Reiz sašāvām kuili. Gājām meklēt. Bija mazs sniedziņš. Izgāju cirsmas malā. Atskrēja suns un tuvējās eglītēs kuili atrada. Piegāju līdz metriem divdesmit un izdevīgā mirklī izšāvu ar lodi un renkuļiem. Kuilis pameta suni un nāca man virsū. Kāpos atpakaļ un mēģināju pārlādēt. Paņēmu vienu patronu no jostas — skrotis, paņēmu otru — atkal tas pats. Tajā brīdī piesteidzās kolektīva vadītājs un no sāniem iešāva mežacūkai mugurā. Viņa nokrita metrus piecus no manis, ne tālāk. Tikai pēc tam nobijos. Līdzīgi bija ar alni. Pamanīju viņu grāvja otrā pusē. Tiklīdz viņš apstājās, es izšāvu. Viņš pieglauda ausis un nāca man tieši virsū. Skatījos atpakaļ, bet eglītes tievas, sīkas, uzkāpt tajās nevarēšu. Alnis tikmēr iekāpa grāvī, bet es tik šāvu. Pēdējo šāvienu raidīju, kad viņš kāpa no grāvja ārā uz manu pusi. Tad gan biju nobijies. ◆
