Neretietis Vladimirs Kuharenko medī kopš 1964. gada. Sirmajam kungam jau pilni 80, tači viņš joprojām izmanto katru iespēju, lai dotos medībās. Ilgajā mednieka mūžā piedzīvots ne viens vien teju neticams gadījums.
Kuharenko kungs pirms sarunas ar lepnumu izrāda savas medību trofejas — sienas grezno vareni aļņa ragi, par ko apskaustu ikviens mednieks. Citā istabā pie sienas vareni kuiļa ilkņi, skaisti stirnāža ragi, vilka galvaskauss un lūšāda. Pats mednieks smaidīdams teic, ka trofejas ir piemiņa par pirmo nomedīto alni, mežakuili un citiem dzīvniekiem. Medījumu bijis daudz, taču visspilgtāk atmiņā palikuši tieši pirmie.
Pirmā pīle nokrīt pie kājām
— Esmu dzimis netālu no Ļeņingradas. Kara laikā, 1943. gadā, vācieši mani atveda uz Latviju un lika strādāt pie saimniekiem. Tā arī iesakņojos šajā zemē un paliku uz dzīvi, — saka sirmais vīrs, kurš teicami runā latviešu valodā. — Pirmā medību pieredze man bija, ejot ganos Lones apkaimē. Saimniekam bija laikas šķirnes suns, kurš ķēra zaķus un nesa man. Es medījumu nodīrāju un cienāju viņu. Vēlāk, pēc dienesta armijā, atgriezos un iestājos darbā vietējā ugunsdzēsēju daļā par autovadītāju. Biju iegādājies “Zaporožec” markas automašīnu. Ugunsdzēsēju priekšnieks bija kaislīgs mednieks, taču transporta toreiz nebija, un viņš aicināja vest medniekus uz medībām.
Tā nu pirmo reizi braucām uz pīļu medībām. Mednieki iebrauca ezerā, niedrēs. Arī man iedeva plinti un norīkoja stāvēt turpat krastā. Stāvu krastā un vēroju, kā sāk krēslot. Pēkšņi mednieki ezerā sāka šaut tā, ka skrotis gandrīz uz cepures bira. Te pamanu, ka uz manu pusi diezgan augstu lido viena pīle. Nomērķēju un izšāvu. Pīle sakļāva spārnu un nokrita zemē. Tas bija mans pirmais medījums, taču iekrita starp ciņiem, un nevarēju vairs saskatīt. Tikai tad sajutu, ka biju “tēmējis ar degunu” un tas no atsitiena pārsists un piepampis. Taču man galvenais — atrast medījumu. Sāku riņķot ap vietu, kur putns, visticamāk, nokrita. Katru cinīti ar rokām aptaustīju, taču nekā. Stāvēju, galvu nolaidis, un bēdājos. Pēkšņi pamanīju viņu pie pašām kājām. Ar galvu bija iestrēgusi sūnās un aste vien gaisā. Nu biju vīrā. Bet mednieki palika bez medījuma.
Par ragiem piedāvā 1000 rubļu
Savukārt alni nomedīju tepat netālu, Dūņupes krastā. Nostādīju medniekus uz līnijas un pats paliku malējais. Man priekšā bija neliels krūmājs, aiz muguras upe, bet labajā pusē — bērzu pudurītis. Bisē biju ielādējis lodi un renkuļus — nevar zināt, kāds medījums iznāks. Te no krūmāja iznāca milzīgs alnis. No pārsteiguma gandrīz nevarēju pakustēties — tik varenus ragus vēl nebiju redzējis. Aiz viņa iznāca arī aļņu govs. Bija patālu, taču, tiklīdz bija iespējams, izšāvu. Alnis noskurinājās un devās uz upes pusi. Nekas cits neatlika, kā šaut vēlreiz. Viņš pazuda krūmos. Steigšus pārlādēju bisi un devos gar masta malu skatīties. Pamanīju viņu vēl stāvam tikai metru trīsdesmit no manis. Nekavējos ar šāvienu, un alnis nokrita.
Tolaik lielākā daļa medījuma bija jānodod valstij. Iekrāvām automašīnā un vedām uz gaļas kombinātu. Tur kāds darbinieks vaskadrānas skotelē un aiz jostas aizspraustiem nažiem apskatīja dzīv-
nieku un vaicāja, vai vēloties atstāt galvu — viņš bez tielēšanās maksāšot 1000 rubļu. Tajā laikā tā bija milzīga nauda. Taču tā bija mana pirmā aļņa trofeja un es nepiekritu. Tā varenie ragi man palika piemiņai.
Divi vienā reizē
Kad vaicāju, kā ticis pie vilka galvaskausa, mednieks atteica, ka arī tajās medībās jautru gadījumu bijis gana.
— Tās tajā sezonā bija pēdējās aļņu medības, — stāsta mednieks. — Laiks bija apmācies un sniga. Stāvēju uz grāvja kantes. Bisē man atkal lode un renkuļi. Priekšā kārklu krūmi. Te pēkšņi no krūmiem izspraucās dzīvnieka purns. Sākumā domāju — stirna, jo pašu dzīvnieku neredzēju. Te pēkšņi mednieks kaimiņos sāka drudžaini šaut un kliegt, ka mastā ir vilki. Tad arī es krūmu otrā pusē pamanīju iznākam pelēci. Viņš ielēca grāvī un otrā pusē sāka rāpties augšā. Tajā mirklī nospiedu mēlīti. Vilks saļima uz vietas. Atviegloti nopūtos, pārlādēju bisi un turpināju gaidīt, jo dzinēji vēl bija tālu. Domāju, varbūt nāks vēl kāds. Jau pēc mirkļa krūmi sāka brakšķēt, un uz mednieku līnijas iznāca aļņu govs. Viņa šķērsoja mednieku līniju, un nu varēju šaut. Man bija ieradums šaut nevis dzīvniekam pa sāniem, bet pa kaklu. Ja trāpījums precīzs, dzīvnieks krīt uz vietas. Ja nē, aiziet nesavainots. Nu govs turpat apmeta kūleni un palika guļam. Vēl pēc brīža tuvojās dzinējs. Sapratu, ka viņš iet tieši virsū vilkam. Jau pa gabalu zobgalīgi saucu, lai uzmanās, ka vilks nesaplēš bikses. Vēl pēc brīža atnāca medību vadītājs un vaicāja, ko esmu nošāvis. Teicu, ka zvērs jau bija, lai iet krūmos un apskatās. Viņš bija pārsteigts par precīzo šāvienu un aļņu govi. Taču pēc brīža vēl vairāk izbrīnījās par vilku.
Uz Rīgu pēc luktura
Savukārt milzīgo kuili izdevās novaktēt pie lieliem ozoliem netālu no Salatītes upes. Viņš bija iecienījis zīles un vai ik vakaru nāca našķoties. Tā nu vienvakar ar paziņu mēs arī devāmies pie tiem ozoliem uz vakti.
Man luktura tolaik nebija, arī paziņam tikai tāds neliels gaismeklis. Iesēdos starp diviem zariem un gaidīju. Satumsa. Sadzirdēju, ka tuvojas rukši. Pienāca pie ozola un sāka ēst zīles. Neko vairs neredzēju. Šķita, viens sivēns nostājās tieši zem manis. Notēmēju uz melnumu pie stumbra un izšāvu. Nočabēja soļi, un viss apklusa. Pēc kāda laika atnāca paziņa un medījumu neatrada. Biju trāpījis kurmju rakumā…
Nākamajā rītā piedāvāju sievai braukt uz Rīgu iepirkties. Viņa ilgi bija centusies mani pierunāt, taču nu piedāvājos pats aizvest. Viņa bija izbrīnīta, taču piekrita. Savukārt man prātā bija viena doma — tirgū nopirkt kārtīgu lukturi.
Brauciens izdevās, un jau vakarā biju atkal ozolā, nu jau ar lukturi. Neilgi pirms krēslas krūmos atkal iečabējās, tikai šoreiz stiprāk. Ieraudzīju milzu kuili. Viens šāviens, un viņš bija gar zemi. Tiesa, arī lukturis no šāviena saplīsa. Vēlāk, kad dzīvnieku nodīrājām, viņa sānu bruņās atradām ne vienu vien renkuli un skrotis. Acīmredzot viņu agrāk mednieki bija šāvuši vairākas reizes, taču nebija lāgā trāpījuši.
‘‘Noceļ’’ lūsi
Savukārt, norādot uz lūšādu, mednieks smaidīdams teic, ka šo trofeju “nocēlis” pašam mežkungam.
— Mūs uzaicināja uz lūša medībām Pilkalnes pusē. Ar mums bija mežzinis Blūma kungs, — atceras Kuharenko kungs. — Lūsis bija ielenkts. Nostājāmies uz masta. Sākās dzīšana un līdz ar to arī šaušana. Dzinējs man priekšā sāka saukt, ka ejot tieši pa lūša pēdām. Pamanīju prāvo mežakaķi, kurš ielēca liekņā. Viens šāviens, un lūsis bija nomedīts.
Atceroties medību piedzīvojumus un pārskatot albumā jau dzeltēt sākušās fotogrāfijas, Kuharenko kungs teic, ka svarīgākais ir kopīga darbošanās ar vīriem un iespēja pabūt dabā, piedzīvot neaiz-
mirstamus mirkļus, kuri atmiņā paliek uz visu mūžu.
