Aizkraukles novada ģimnāzijas 10.b klases skolniece Elīza Brūklena šonedēļ piedalījās TV erudīcijas spēles “Gudrs, vēl gudrāks” finālā. Piedaloties tajā, Elīza vēlējās pierādīt, ka arī bērni no mazpilsētu skolām spēj sasniegt augstus rezultātus mācībās. Laikrakstam “Staburags” meitene ar degsmi stāsta par savu dzimto Sunākstes pagastu, savukārt jaunietes skolotājas uzteic viņas dzinuli pēc aizvien jaunām zināšanām.
Pierādīt apkārtējiem
Dienu pirms TV erudīcijas spēles “Gudrs, vēl gudrāks” fināla ieraksta Elīza izjuta saviļņojumu un nelielu satraukumu. Meitene atzīst, ka pirmo reizi, piedaloties spēlē, uztraukums bijis daudz lielāks. “Tagad cenšos to uztvert mierīgi, ņemot vērā, ka man vēl ir daudz citu lietu, par kurām ir stress, kas savukārt palīdz neuztraukties par šo spēli. Tas vairāk ir kā piedzīvojums,” stāsta Elīza.
Skolniece izmēģināja savus spēkus arī pagājušā gada “Gudrs, vēl gudrāks” sezonā, diemžēl neiekļūstot finālā. Elīza par to neskumst, jo spēlē pavadītais laiks viņai palicis labās atmiņās. “Manuprāt, tobrīd “izkrišana” šajā spēlē bija tieši tas, kas man bija nepieciešams, jo esmu pieradusi pie tā, ka novada olimpiādēs vienmēr iegūstu kādu vietu. Tādēļ man šķiet, ka cilvēkam, kurš ir pieradis uzvarēt, noderīgi arī kādreiz zaudēt,” pārliecināta jauniete.
Meiteni pēdējā laikā skumdina mediju ziņas par lauku skolām, kuras informē par to, ka mazās skolas saglabā tikai tradīciju dēļ, lai skolotāji nezaudētu darbu, turpretim bērni cieš, jo šajās skolās nevar iegūt labu izglītību. Elīza tam absolūti nevēlas piekrist, jo savulaik, mācoties Sunākstes pamatskolā, pārliecinājās, ka tā viņai sniegusi tikai labus zināšanu pamatus.
“Es nezinu, kā es zinu, bet es zinu!”
Sunākstes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Gundega Šķietiņa stāsta, ka Elīza vienmēr paveic visu, ko apņēmusies. Meitene panākumus gūst ar ļoti lielu darbu. Skolotāja domā, ka Elīzas augstie rezultāti mācībās ir talanta un uzcītības savienojums, kā arī ļoti liels ģimenes nopelns. Viņa ar apbrīnu novērtē meitenes plašās zināšanas itin visos priekšmetos. G. Šķietiņa atceras, ka bieži skolniece zinājusi atbildes uz jautājumiem arī par mācību vielu, kura skolā būtu jāapgūst krietni vēlāk. Tad skolotāja meitenei vaicājusi: “Elīza, kā tu to zini?” Viņa atbildējusi: “Es nezinu, kā es zinu, bet es zinu!”
Novada olimpiādēs Elīza piedalās jau kopš 4. klases. Viņu sajūsmina sacensības gars, kā arī vēlme pierādīt sevi. “Aizejot uz Aizkraukli, pirmajās olimpiādēs sapratu, ka ar Aizkraukli vēl neizjūtu tādu saikni, bet Sunākstē man katrā olimpiādē bija ļoti svarīgi aizstāvēt skolas godu un pierādīt — mācoties ļoti mazā lauku skolā, varu konkurēt ar lielajām skolām,” atceras Elīza.
Meitene apzinās savu spēju kapacitāti, bet viņai nepatīk par to runāt, jo, kā pati atzīst, arī viņa nevēlētos klausīties, ja kāds stāstītu, cik viņš ir izcils. Tāpēc arī Elīza cenšas citus ar šādiem stāstiem neapgrūtināt.
Elīza nav no tiem cilvēkiem, kurai ļoti patiktu mācīties. Zināšanas pašas pie viņas atnāk. “Cenšos vienmēr kaut ko darīt, iespējams, ne vienmēr kaut ko derīgu mācībām.
Īsti laimīga esmu tikai tad, ja man ir daudz jādara, pat vairāk nekā daudz, kad es īsti vēl nezinu, kā visu to pagūšu. Man patīk steiga. Es pēdējā brīdī varu izdarīt ļoti daudz.”
Panākumu atslēga — ģimenes vērtībās
Sunākstes pamatskolas direktore Larisa Dinvalde, vaicāta, kādi rezultāti mācībās ir citiem skolēniem, smejot atsaka: “Visādi! Ir labāki, ir sliktāki. Kādas kuram spējas.” L. Dinvalde uzskata, ka lauku skolā var sasniegt tādus pašus rezultātus kā pilsētas skolā. Viņasprāt, bērnu panākumu atslēga ir ģimene. “Viss atkarīgs no paša skolēna un viņa ģimenes. Ģimene palīdz apgūt zināšanas, velta laiku bērna attīstībai. Skolotāji var tikai šīs zināšanas papildināt, bet ģimene dod pašu pamatu,” pārliecināta direktore.
Sunākstes pamatskolā mācās vien 48 bērni. Mazais skolēnu skaits vairāk vērtējams kā pluss, nevis mīnuss. Skolas direktore stāsta, ka galvenokārt bērni stundās strādā individuāli, jo skolā ir apvienotās klases, tādēļ katram skolēnam stundā pievērst uzmanību ir visai apgrūtinoši. “Apvienotajās klasēs skolotājs visu laiku ir starp divām klasēm. Ja vēl ir dažādi līmeņi, skolotāji no stundām iznāk ļoti noguruši. Pedagogi bērnus radina pie patstāvības, kā pašiem meklēt informāciju,” teic L. Dinvalde.
G. Šķietiņa atklāj, ka skolā visiem bērniem ir vienādas prasības. “Mācības apvienotajās klasēs Elīzai nav traucējušas. Viņa ir sadarbojusies dažādu vecumu grupās, cits citam ir palīdzējuši. Domāju, ja bērns strādā, tad neatkarīgi no tā, vai skola ir maza vai liela, rezultāti būs tādi paši.”
Jau ceturto mēnesi Elīza mācās Aizkraukles novada ģimnāzijas 10.b klasē. Klases audzinātāja Gunita Elksne meiteni raksturo kā ļoti mērķtiecīgu un patstāvīgu, kura vienmēr skaidri zina, ko vēlas sasniegt. “Elīza prot sadarboties, viņai ir laba komunikācija ar klasi, bet viņa jūtas labi arī savā sabiedrībā, jo iepriekš mācījās klasē, kur bija trīs skolēni, bet tagad klasē, kurā ir 23 skolēni,” stāsta G. Elksne.
Elīzai visai bieži nav nācies personiski saskarties ar izteikumiem, ka lauku skolās neko daudz nevar apgūt. Viņa arī nepiekrīt citu cilvēku teiktajam, ka apvienotajās klasēs mācību stundu darbs ir visai haotisks. Viņasprāt, darbs stundā atkarīgs no skolotāja, kas to vada. “Nav tā, ka, atnākot uz Aizkraukli, man ir lielas grūtības. Runā, ka mazajās skolās saudzē bērnus, vienkārši “palaiž viņus cauri”. To mums teica arī daudzi skolotāji Sunākstē, ka nebūs nekāda “laišana cauri”. Atnākot septembrī uz skolu, sapratu, ka nekāda acu pievēršana nav notikusi. Ir priekšmeti, kuri nepadevās gan Sunākstē, gan jaunajā skolā, piemēram, angļu valoda. Arī nav tā, ka es tur netiktu līdzi, vienkārši tas nav olimpiādes līmenī.”
Sunākstes patriote
Arī G. Elksne absolvējusi nelielu pamatskolu, tādēļ pārliecināta, ka ir atšķirība, vai bērni mācās lauku vai pilsētas skolā. Audzinātāja uzskata, ka mazā skolā pedagogam ir lielāka iespēja bērnus iepazīt, kas ļauj katru skolēnu virzīt viņam atbilstošā sfērā. “Lauku skolās dzīves ritms ir mazliet mierīgāks, tas darbu padara harmoniskāku. Savukārt lielākā skolā darbs, ritms ir vairāk piepildīts ar stresu, straujāks, vairāk emociju un darbību,” skaidro G. Elksne. Tomēr ir lietas, kas ir lielā skolā, bet nav mazā skolā — veselīga konkurence, kas daudziem palīdz augt un attīstīties, iespēja izveidot labākas sadarbības prasmes un pārbaudīt sevi dažādās situācijās.
Klases audzinātāja teic, ka daži skolēni, kuri pēc 9. klases bija nolēmuši turpināt mācības kādā no Rīgas skolām, tomēr pēc noteikta laika atgriezušies atpakaļ Aizkraukles novada ģimnāzijā, jo jaunā vide nav bijusi viņiem piemērota. “Bezpersoniskums un lielā burzma viņus “dzen” atpakaļ. Protams, lielai daļai tā ir arī atrautība no mājām, jo viņi dzīvo kopmītnēs,” tā G. Elksne.
Elīza diezgan skaidri zina, ko darīs pēc 12. klases absolvēšanas, bet visu nevēlas ieplānot, jo nekad nevar zināt, kas notiks nākotnē. Visticamāk, Rīgā studēs vēsturi vai filoloģiju. No vienas puses — Elīzai patīk visu saplānot, bet no otras, īpaši pēdējā laikā, viņu iepriecina notikumi, kuri notiek negaidot. Lai gan Rīga, salīdzinot ar Sunāksti, ir liela un ar spilgtiem kontrastiem, viena no nozīmīgākajām lietām, kas Elīzai ar to visvairāk saistās, teātris. Teātra mīlestību meitene mantojusi no mammas.
Gan G. Šķietiņa, gan Elīzas sagatavošanas grupas skolotāja Ieva Bērziņa, kura meiteni pazīst jau kopš piecu gadu vecuma, stāsta, ka Elīza ir īstena sava pagasta patriote. “Domāju, mīlestību pret Sunāksti Elīza ieguvusi, pateicoties pamatskolai. Bet vislielākais paldies jāsaka viņas vectēvam, kuram patiešām bija latvietības kods,” saka I. Bērziņa.
Stāstot par vectētiņu, Elīzai ietrīsas balss, tā kļūst vēl klusāka un nosvērtāka. Pagājušajā gadā meitenes vectētiņš aizgāja mūžībā. “Viņš bija ļoti īpašs cilvēks, viens no man vistuvākajiem, un arī es viņam. Būtībā mans prāts, interese par vēsturi un ģimenes saknēm, ir pateicoties viņam,” smaidot saka Elīza. Meitenes vectētiņš bija ļoti gudrs cilvēks. Vienmēr, kad Elīza vai kāds cits kaut ko nav zinājis, padomu prasīja vectētiņam. “Es viņu ļoti mīlu un cienu. Viņš ir tas, kurš man ieaudzinājis mīlestību pret vēsturi,” jau klusākā balsī, bet ar mirdzumu acīs teic Elīza.
Piecus gadus Elīza darbojās mazpulkā. Pētnieciskais projekts aizsākās brīdī, kad vecmāmiņa rādījusi mazmeitai savu albumu, kurā bija fotogrāfija ar bērniem pie skolas, tērptiem formastērpos, ar karogu fonā. Vecmāmiņa sākotnēji domāja, ka tie ir pionieri, bet vēlāk atklājies, ka fotogrāfijā redzamie bērni ir mazpulcēni. Arī Elīzas vecmāmiņas māsa bija Sunākstes mazpulkā. “Tas bija mans sirdsdarbs, kurā apvienojās mana mīlestība pret mazpulkiem un Sunāksti”, stāsta skolniece.
Gundega Šķietiņa vēlas, lai bērni bagātinātu savu redzesloku dažādās jomās. “Tagad varbūt šķiet, ka informācijas ir daudz un tā ir sasniedzama, bet bērni maz zina. Savukārt Elīza ir viena no tiem retajiem skolēniem, kura var runāt par visu — vēsturi, dabas zinībām, mākslu, literatūru. Viņa māk novērtēt it visā bagātību, ko sniedz.” Skolotāja katram novēl būt mērķtiecīgam un zinātkāram, jo tikai tā var gūt panākumus. ◆
