Aizvadītā nedēļa man atgādināja: cik svarīga dzīvē ir pacietība! Nupat likās, pavasaris jau klāt, no zemes izspraukušās pirmās sniegpulkstenītes un biezos cimdus, šalli un cepuri var iesviest skapja dziļākajā plauktā, taču nekā — nācās vilkt tos atkal laukā. Bet pavasaris noteikti būs arī šogad — katru gadu priecājos to sajūtam gaisā, it kā tas notiktu pirmo reizi.
Aizvadītā nedēļa bija notikumu pilna — Latvijas sabiedrības un mediju uzmanība bija pievērsta Krievijas opozīcijas politiķa Borisa Ņemcova slepkavībai un tās izmeklēšanas gaitai, aizturēja arī aizdomās turamos. Plašas diskusijas raisījās par gaidāmajām Valsts prezidenta velēšanām, un kaislības virmoja ap 16. martā pieteiktajiem pasākumiem Rīgā, pie Brīvības pieminekļa.
Piektdien, 6. martā, Zolitūdes traģēdijas parlamentārā izmeklēšanas komisija publicēja pirmos septiņus secinājumus, ko ikviens var izlasīt komisijas mājaslapā: http://zolitude.saeima.lv/secinajumi. Šāda mājaslapa parlamentāro izmeklēšanu vēsturē izveidota pirmo reizi, turklāt, lai informētu sabiedrību par komisijas darbu, tā nodrošina iespēju ikvienam sēdes vērot tiešraidē. Lūk, viens no pirmajiem septiņiem komisijas secinājumiem: “Būvniecības normatīvajos aktos nav noteikta solidāra atbildība starp būvprojekta autoru un būvprojekta ekspertu. Esošā prakse liecina, ka, sabrūkot ēkai, nav neviena, kas būtu par to atbildīgs. Rezultātā var novērot bezatbildīgu juridisko labirintu futbolu, kas grauj uzticību valsts pārvaldei un varai kopumā. Sistēma nevis novērš riskus cilvēku drošībai un dzīvībai, bet tieši pretēji — rada pārliecību, ka Zolitūdei līdzīgas traģēdijas var atkārtoties.”
Domājot par Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem, cietušajiem, izglābtajiem un viņu tuviniekiem, arvien vairāk apzinos, cik neaizsargāti, nepasargāti mēs esam savā valstī, taču domāju arī par to, ka daļa vainas jāuzņemas pašam — par to, ka biji tajā vietā, tajā laikā, ka nereaģēji, nepaspēji vai, vēl vairāk, dzīvoji ar pārliecību, ka ar mani nekas ļauns nevar atgadīties. Cilvēka apzināta bezdarbība, nolaidība ir tikpat bīstama kā rīcība: paraugieties tepat apkārt savā daudzdzīvokļu nama pagalmā vai autostāvvietās pie lielveikala — noteikti būs tādi braucēji, kuri visu gadu brauc ar vienām un tām pašām riepām, apdraudot ne tikai savu dzīvību. Izbraucot ar automašīnu dienas tumšākajā laikā no pilsētas, katrs otrais gājējs joprojām neuzskata par vajadzīgu būt pamanāmam tumsā — aizvadītājā nedēļā uz ceļa kā melns rēgs priekšā izbrauca velosipēdists.
Savukārt Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā pagājušajā nedēļā nogādāti divi miruši cilvēki, kuru nāves cēlonis bijis ķermeņa atdzišana. Centra dati liecina, ka šogad Latvijā no aukstuma miruši 36 cilvēki. Zinot, ka Latvijas ziemas neilgst desmit mēnešu gadā un pie mums nav ledus laikmets, rodas jautājums, kāpēc ir patversmes, sociālie dienesti un dažādi centri, ja gadā tik vieglprātīgi varam atļauties zaudēt gandrīz 40 iedzīvotāju?! Mūsu senči laika ritējumu skaitīja pēc ziemas un vasaras saulgriežiem, Lieldienām un Mārtiņiem. Mēs katru gadu skaitām savu gada bilanci pēc bojāgājušajiem ziemas salā, noslīkušajiem zemledus makšķerniekiem, pārgalvīgajiem un pārkarsušajiem peldētājiem peldsezonas sākumā. Jau ar bailēm gaidām 24. jūnija rītu; skaitām avārijās bojāgājušos, tiklīdz ceļi apledojuši; cilvēki joprojām mirst, iedzerot etiķa esenci. Vai nav mazliet par daudz, un vai nav pēdējais laiks arī katram pašam uzņemties atbildību, domāt par savu rīcību? Jo tās ir mazās Zolitūdes traģēdijas, ko ik dienu pārdzīvo kāda ģimene, tik bezjēdzīgi zaudējot tuviniekus.
“Zem lupas” aizvadītājā nedēļā bija notikumi Ukrainā. Drošības policijas (DP) Pretterorisma centra vadītājs DP priekšnieka vietnieks Juris Leitietis kādā intervijā atzina, ka Latvijas iedzīvotāji Ukrainas konfliktā iesaistījušies ideoloģisku un finansiālu apsvērumu dēļ. Leitietis gan konkrētu Latvijas iedzīvotāju skaitu nenosauca, taču vietnē “psb4ukrorg”, kas apkopo datus par Ukrainā karojošajiem ārvalstu algotņiem, atrodama šāda informācija. Savukārt Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers svētdien aicināja izveidot kopīgu Eiropas armiju, norādot, ka šādam solim būtu simboliska nozīme apstākļos, kad pieaug spriedze attiecībās ar Krieviju. Tas, viņaprāt, palīdzētu veidot kopīgu ārpolitiku un drošības politiku un kopīgi uzņemties atbildību par notikumiem pasaulē, un šāda armija nekonkurētu ar NATO.
Arī Aizkrauklē seminārā “Notikumi Ukrainā, un kā tas ietekmē mūs” lektori pārrunāja šos notikumus katrs no savas pieredzes un skatpunkta. Piemēram, Aizkraukles novada domes mērs Leons Līdums atzina, ka ar pašvaldības pārstāvjiem neviens nav runājis, kā rīkoties ārkārtas gadījumā. Tas nozīmē, ka joprojām dzīvojam pārliecībā, ka Ukrainā notiekošais uz mums neattiecas, īsti neiedziļinoties un neizprotot situāciju.
Svētdien atzīmējām Starptautisko sieviešu dienu, lai gan izskanēja arī pietiekami daudz aicinājumu nesvinēt 8. martu, jo šie svētki esot sociālisma paliekas. Katram ir brīva izvēle, ko un kā svinēt, ja vēlos, varu svinēt kaut Baraka Obamas dzimšanas dienu, un tas ne ar vienu nav jāsaskaņo. Mani vairāk uztrauc tas, ka bērni “svin” Helovīnu, īsti nesaprotot, kāpēc, lūdz saldumus, īsti neprotot izjokot, iziet “ielās”, negatavojot tērpus un maskas. 8. martā viss ir vienkārši — vīrieši zina, ka jāapsveic sievietes, un sievietes no viņiem to gaida. Kamēr vīrieši neaizmirsīs un sievietes gaidīs, šie svētki dzīvos.
Lai pavasaris nāk ar možu noskaņojumu, lielāku cilvēcību ikdienā un vēlmi pašam sevi nosargāt!
