19. gadsimta otrajā pusē pasaulē valdīja kārtējais velosipēdu popularitātes bums.
19. gadsimta otrajā pusē pasaulē valdīja kārtējais velosipēdu popularitātes bums. Katrā lielākajā pilsētā dibinājās riteņbraucēju klubi un biedrības, tika būvētas manēžas un divriteņu nomas punkti. Līdz ar riteņbraukšanas attīstību 19. gadsimta beigās krasi pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem.
Šo popularitātes pieaugumu un velosipēdu rūpniecības perspektīvas prata novērtēt mehāniķis Aleksandrs Leitners. 1886. gadā, nelielā koka namiņā Rīgā, Ģertrūdes ielā, Leitners nodibināja pirmo velosipēdu darbnīcu Krievijā, kas vēlāk pārauga par lielāko velosipēdu fabriku “Russia”, liekot pamatus jaunai rūpniecības nozarei Latvijā — velosipēdu rūpniecībai. Gadsimtu mijā Latvijā darbu sāka arī vairāki citi velosipēdu ražotāji. 1894. gadā nelielu darbnīcu atvēra pirmais latvietis — velosipēdu rūpnieks Pēteris Ozolnieks. Liepājā atvēra brāļu Antinišķu velosipēdu fabriku “Līva”. Kopumā līdz Pirmajam pasaules karam Rīgā un citur Latvijā darbojās 18 dažāda lieluma uzņēmumu, kuros izgatavoja velosipēdus.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā velosipēdus ražoja 35 uzņēmumi, no kuriem septiņas bija modernas fabrikas, kuru produkciju pazina ne vien visā Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Somijā un padomju Krievijā. Mūsdienās Latvijā velosipēdus neražo.
No Interneta
