Mazās slimnīcas darbu turpinās, bet jādomā par to nākotni.
Mazās slimnīcas darbu turpinās, bet jādomā par to nākotni.
Ņemot vērā visas runas, kas pēdējā laikā izskan par pārmaiņām valsts veselības aprūpes sistēmā, pirmkārt, vēlos visiem laikraksta “Staburags” lasītājiem apliecināt skaidri un gaiši: nākamgad valsts finansējums netiks atņemts nevienai likumīgi strādājošai slimnīcai — ne lielai, ne vidējai, ne mazai, un neviena no šīm slimnīcām arī nekādā gadījumā netiks slēgta.
Mūsu valstī līdz šim jau bijis pietiekami daudz nepārdomātu veselības aprūpes sistēmas reformu, kuras to bieži vien ir padarījušas sarežģītāku un mazāk pieejamu iedzīvotājiem, nesaprotamu ārstiem un pārējam medicīniskajam personālam. Taču reformu galvenais uzdevums ir panākt, lai labāk būtu gan pacientiem, gan ārstiem. Tāpēc nākamgad nekādas nepārdomātas lauku slimnīcu reformas nenotiks, tieši otrādi — lauku slimnīcām nauda tiek nevis atņemta, bet pielikta.
Lauku slimnīcām jau šogad pēc budžeta grozījumiem 660 000 latu atvēlēja būtiskām vajadzībām, galvenokārt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un slimnīcu uzņemšanas nodaļu darbības nodrošināšanai. Tāpat arī slimnīcām, kuras izdarījušas vairāk, nekā paredzēts līgumā ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru, un vairs nevarēja uzņemt slimniekus, proporcionāli piešķirts 3,1 miljons latu.
Arī nākamgad valsts finansējumu joprojām piešķirs visām sertificētajām slimnīcām — kā lielām, tā mazām. Līgumus mēs nedrīkstam slēgt tikai ar nesertificētām slimnīcām, jo to Veselības ministrijai kategoriski aizliedz likums.
Taču skaidrs, ka ar pakāpenisku naudas likšanu klāt vien ir un būs par maz. Šie līdzekļi jāizmanto lietderīgi, un tas nozīmē, ka par slimnīcu tīkla reformēšanu mūs piespiež domāt pati dzīve.
Lūk, piemēram, situācija Viļakas un Balvu slimnīcās — pirmajā ir tikai 15 bērnu un 15 terapeitisko gultu ar zemu ārstēšanas intensitāti, bet turpat blakus ir lielā un daudz augstākā līmenī esošā Balvu slimnīca, taču tā ir uz bankrota robežas, jo… tai nepietiekama noslogotība. Savukārt faktiski vienāda līmeņa slimnīcas Varakļānos un Viļānos ir 12 kilometru attālumā viena no otras — līdzekļu nepietiek ne vienai, ne otrai, un cieš gan mediķi, gan pacienti.
Vai tiešām nebūtu vienkāršāk un visiem labāk, ja, piemēram, pēdējā gadījumā slimnīca būtu viena, tajā strādātu abu pašreizējo slimnīcu ārsti, medicīnas māsas un citi darbinieki, kuri saņemtu lielākas algas (ietaupītos kaut vai vienas ēkas ekspluatācijas izdevumi), un pacientiem nodrošinātu daudz labāku medicīnisko palīdzību? Tas nebūt nenozīmē, ka mazākās slimnīcas būtu vienkārši jāslēdz — tikpat labi pacients lielajā slimnīcā varētu saņemt augsti kvalificētu palīdzību, bet atveseļotos mazajā slimnīcā.
Protams, var atgaiņāties ar argumentiem — tā bijis simt gadu, un tā jābūt arī turpmāk! Taču dzīve mainās: pirms simt gadiem nāvējošas slimības modernā medicīna tagad spēj izārstēt dažās dienās vai vispār nepieļaut saslimšanu. Kurš atteiksies no mūsdienīgas ārstēšanas tikai tāpēc, ka pirms simt gadiem, lūk, bija citādi?
Latvija, tāpat kā jebkura cita valsts pasaulē, nevar un nekad nevarēs nodrošināt augsta līmeņa slimnīcu katrai nelielai apdzīvotajai vietai. Taču, saprātīgi un pārdomāti izmantojot esošos līdzekļus, mēs ar laiku spēsim nodrošināt pienācīgu algu katram medicīnas darbiniekam un kvalitatīvu veselības aprūpi ikvienam cilvēkam.
