Esi sveicināts, mans Valentīn! Redzi nu, mans mīļotais vīrieti, kā skrien laiks! Atkal ir februāris, kā toreiz pirms gadiem, kad tikāmies Tavā vārdadienas ballītē.
Esi sveicināts, mans Valentīn! Redzi nu, mans mīļotais vīrieti, kā skrien laiks! Atkal ir februāris, kā toreiz pirms gadiem, kad tikāmies Tavā vārdadienas ballītē. Ziemelis šodien atkal griež puteni gaisā. Pamale tinas pelēcīgi palsā plīvurā. Tas pamazām kļūst plānāks un gaišāks. Sniegamāte beidz purināt savus pēļus un spilvenus. Gaisā lidinās vairs tikai dažas pārslas. Cauri pelēcīgajam debesu pārvalkam nojaušams caurspīdīgais debesu zilgmes spožums. Diena tuvojas vakaram, un mežu pie apvāršņa piesedz tikko jaušama pelēcīga dūmaka. Šādu toņu nav gleznotāju krāsu paletē. Tos spēj radīt tikai mākslinieks Februāris un Valentīna dienas tuvums.
Gads pagriezies uz pavasara pusi, un arī cilvēku domas kļūst gaišākas, cerīgākas. Kaut arī ziemelis vēl sagriež asas sniega vērpetes un negaidīti iemet cilvēkiem sejā, pavasaris neatturami tuvojas, un cilvēki sāk domāt par sauli, mīlestību. Cilvēki tic, cer un mīl.
No māju dūmeņiem pret debesīm ceļas dūmu stabi. Cilvēki kurina pavardus, gatavo vakariņas un no darba gaida mājās savus mīļotos. Arī es drīz iekuršu krāsnī uguni. Vēl tikai jāienes pāris spaiņi ūdens no akas lielajam plīts katlam, kāds klēpītis malkas istabas krāsnij. Tad varēšu apsēsties pie baltas lapas un rakstīt Tev vēstuli. Varbūt arī Tu šajā brīdī domāsi par mani un mājām?
Nē! Vēstuli uz baltās lapas Tev nesūtīšu. To Tu tāpat nesaņemsi, jo nedēļa paies ātri un Tu mājās būsi ātrāk, nekā pasts spēs nogādāt manu sūtījumu. Uzrakstīto vēstuli es ielikšu rakstāmgalda atvilktnē pie citām, iepriekš uzrakstītajām. Tās lasīsim abi kopā, kad atgriezīsies mājās nedēļas nogalē.
Tev, mans mīļotais draugs, es sūtīšu īsziņu mobilajā tālrunī. Mobilais tālrunis “saspiež” laiku un attālumu. Zūd tāluma sajūta, liekas — Tu esi tepat, man līdzās. Pelēkais runcis uz dīvāna omulīgi murrā un smaida ūsās par mani. Liekas, viņš teic, ka dzīvoju ilūzijās. Varbūt. Taču Tavas klātbūtnes sajūta nav ilūzija. Es zinu un ticu, ka, arī darba ritma aizrauts, esi pie manis. Tavas rokas veic ierasto darbu, bet domas ir šeit, mājās.
Kādreiz laikam Ojārs Vācietis (bet varbūt Imants Ziedonis?) rakstīja, ka mīlestība jau divreiz dzīvē neatnāk. Tā atnāk tikai reizi balta kā zibens, trāpa cilvēka sirdī, un nav vairs paša cilvēka spēkos kaut ko grozīt. Var jau būt! Arī es jaunībā domāju, ka pirmā mīlestība būs tā īstā un vienīgā. Taču ir tūkstošiem visādu šķēršļu un šķērslīšu, lai cilvēks nenodzīvotu ar šo savu pirmo mīlestību. Paliek vīri un sievas atraitņos, bērni — bāreņos. Mīlestība jau nepazūd. Vienīgi mīļotā cilvēka vairs nav līdzās. Jāmācās sadzīvot ar zaudējumu, bēdām, šķiršanos. Tad dzīvojam tā, lai mīļotais cilvēks, no mākoņa maliņas uz mums raugoties, varētu būt mierīgs. Grūtā brīdī mēs viņam varam arī padomu palūgt, lai justos droši par sava veikuma pareizību. Mirušais draugs nav greizsirdīgs, kad iemīlam vēlreiz, citu cilvēku.
Dīvaina tomēr ir cilvēka sirds, manu mīļo Valentīn! Dažkārt cilvēkus attālina ilgstošāka prombūtne no mājām, citreiz tuvākie draugi ir šķērslis mīļai kopādzīvošanai mūža ilgumā. Kādreiz izrādās, ka arī raksturi nesaskan. Un tā bez gala un malas.
Iemeslu jau vienmēr var atrast, lai divi mīloši cilvēki aizietu katrs uz savu pusi. Pat dziesma sacerēta par vīriem, kuri bēg no savām sievām. Tajā gan sacīts, ka vīri bēg no labām sievām, liekot klausītājiem saprast, ka aizbēg pie sliktākām. Pie labām sievām, redz, vīriem esot slikti, jo viņu ēnā vīri paliekot neievēroti. Uz slikto sievu fona viņi varot parādīt, cik ir strādīgi, kārtīgi, gādīgi. Tik sena dziesma, bet ar mūsdienīgu saturu. Ak, šī mode — mainīt sievas! Kā novalkātus cimdus, katru gadu jaunu! Kaut nu šī “infekcija” plašāk neizplatītos!
Mans mīļais Valentīn! Tu jau saprati, ka tas tā drusciņ humoram, drusciņ satīrai un mazdrusciņ sarkasmam. Dažādi cilvēki, dažādas izdarības. Taču mīlestība patiešām var atnākt vairākas reizes mūžā, pateicoties cilvēka sirdij. Tāds mazs un darbīgs motoriņš cilvēka krūtīs. Uztur tevī dzīvību, mīlestību. Spēj izturēt zaudējumu, naidu, bēdas un pāridarījumus. Pēc zaudētas mīlestības spēj atgūties un dažkārt pat iemīlēt no jauna.
Nesūtīšu Tev šo vēstuli pa pastu. Pārbrauksi mājās, lasīsim to kopīgi. Tu esi mans balsts un aizvējš. Tev — manas jūtas un domas. Tavu mīlestību gaidīt bija vērts, jo nu jūtos kā cilvēks cilvēkam. Kā sieviete — vīrietim.
Nesūtīšu vēstuli ar pasta balodi, gaidīšu Tevi pašu! Tev šovakar sūtīšu īsziņu mobilajā tālrunī. Tāpat kā vakar, kā aizvakar, kā parasti!
Ar Valentīndienas sveicienu — Tava Valentīna.
