(Nobeigums. Sākums 8. oktobra “Staburagā”.)
Vēstures avoti liecina, ka Bledu sāka celt 1004. gadā un tajā dzīvojis vācu imperators Henrihs II un viņa sieva Kunigunde. Mēs uzkāpām Bledas cietoksnī (kāpiens diezgan garš — aptuveni pusstundu nesteidzīgā solī), no kura vakarā paveras ļoti skaists skats uz Bledu, ezeru, saliņu. Ar gondolu gan nebraucām, jo diezgan dārgi (vairāk kā 10 eiro), kā jau tūristiem. Gide ieteica pakaulēties par cenu, taču var noīrēt airu laivu un aizirties pats, kas, protams, ir lētāk.
Bledā kā jau tūristu pilsētiņā ir ļoti daudz restorānu, kafejnīcu. Nogaršojām arī slaveno krēmšnites kūku, kas esot radīta tieši Bledā, un šogad tai ir apaļa jubileja — 60 gadu. Kūciņa ir veidota no divām plānām kārtainās mīklas joslām un pildīta ar gaisīgu vārīto krēmu un putukrējumu, greznota ar pūdercukuru un zemeni. Bija tiešām garšīga! Pēc sirds patikas te var mieloties arī ar jūras veltēm. Ne visiem garšoja zivju plate, bet man tā bija lielākā delikatese.
Laime nelaimē
Tiem, kuri vēl nav aizmirsuši krievu valodu, galvaspilsētas nosaukums “Ļubļana” saistās ar vārdu “mīlestība”. Slovēnijas galvaspilsēta, tāpat kā valsts, ir trīs reizes mazāka par Rīgu. Un tajā patiešām var iemīlēties, īpaši vakarā, kad tā ir romantiskā apgaismojumā. Pāri pilsētai kā milzu sargs vīd varena pils. Tā ir Ļubļanas simbols. Vēstures avoti liecina, ka pirmās mājas galvaspilsētā celtas Ļubļanicas upes krastā uz pāļiem, jo vieta bijusi pārāk purvaina. Šī upe pieminēta arī leģendā par argonautiem, kuri atceļā no Melnās jūras pa to devušies uz Adrijas jūru, te radot apmetni.
Pilsētai liktenis nav bijis pārāk labvēlīgs — tā pārcietusi divas zemestrīces 1511. un 1895. gadā. Taču reizēm gadās laime nelaimē. Pēc otrās zemestrīces Austrijas imperators Francis Jozefs piešķīra līdzekļus pilsētas atjaunošanai. Nauda bija atvēlēta arī trijiem nesabrukušajiem tiltiem. Acīmredzot godīgums toreiz bija augstā līmenī — slovēņi nenorakstīja naudu neesoša remonta izpildei, bet uzcēla trīs tiltus vienu otram blakus. Viens tilts ir veltīts valsts nacionālajam simbolam — pūķim. Tilts ir pasakains, taču slovēņi to sauc pavisam citādi — par Sievasmātes tiltu. Nav gan zināms, vai viņas tas apbēdina vai iepriecina…
Vietējā Robina Huda mītne
Ceļojot ir redzētas dažādas pilis, kuras laika gaitā atmiņā pabalējušas, taču šī ir unikāla. Neprātīgā — tā vien gribas iesaukties, redzot šo pili, kura slejas uz 123 metrus augstas klints. Ar to saistīta leģenda par 15. gadsimtā dzīvojušo slovēņu Robinu Hudu — Erasmu, kurš slēpās nepabeigtajā pilī. Gadu un vienu dienu viņš ķircināja novārdzinātos austriešu aplencējus, cienājot viņus ar cepešiem un ķiršiem. Šos kārumus viņš ieguva, pa slepeno eju izkļūdams virszemē. Pērkamas dvēseles ir bijušas visos laikos. Kāds kalps austriešiem signalizēja, kad Erasms bija vienīgajā vājajā cietokšņa punktā — “sirsniņmājā”. Viņa nāvi var uzskatīt par vienu no nejēdzīgākajām — viens lielgabala šāviens izbeidza gan viņa dzīvību, gan pils aplenkumu…
Tagad no pils paveras ļoti skaists skats uz Ļubļanu, kas no visām pusēm ir kalnu ieskauta. Pilī ir iekārtots vēstures muzejs, kur par Slovēniju var uzzināt visu — no akmens laikmeta līdz mūsdienām.
Valsis ar… zirgu
Viens no neaizmirstamākajiem ceļojuma pasākumiem bija Lipicas zirgu audzētavas šova “Zirgu balets” apmeklējums. Šīs šķirnes zirgi ir īpaši. Viņi piedzimst melni vai brūni, bet četru gadu laikā no tumša kumeļa izaug balts zirgs. Šīs šķirnes zirgi parasti piedalās arī ungāru šovos. Šovā tika rādīti dažādi iejādes elementi klasiskās mūzikas pavadījumā.
Nezudīs atmiņas par Vogela kalnu, Triglavas parku, raftingu — braucienu ar pontonlaivām pa krāčainu upi. Tas gan bija daudz mierīgāks, nekā bijām iedomājušies. Lielu jautrību sagādāja pārģērbšanās īpašajos tērpos, kuros jutāmies kā kosmonautu vienība.
Ar autobusu uz kalnu pāreju
Reizēm ekskursijā gadās kas tāds, kas nav paredzēts programmā. Mums tāds bija brauciens uz raftinga sākuma vietu. Nomaldījāmies. Patiesībā navigācijas iekārta autovadītājam ieteica izmantot šo — “taisnāko” — ceļu pa augstāko Slovēnijas kalnu pārēju — Vršiča (1611 m). Šis ceļš nemaz nebija domāts braukšanai ar autobusu, un raftinga rīkotājfirmas pārstāvji pat brīnījās, kā ar tik lielu autobusu izdevās izbraukt šauro, līkumoto un vietām arī diezgan stāvo serpentīnveida ceļu. Daļa ekskursantu nevis priecājās par skaisto kalnu ainavu, bet gan aizvērtām acīm varbūt pirmo reizi mūžā lūdza Dievu, lai nenogāžamies no kraujas. Savukārt man bija prieks, ka ekskursiju birojos strādā tik profesionāli autovadītāji.
Visu gadu
Kad labāk braukt uz Slovēniju? Visu gadu, jo te patiešām katrs atradīs sev ko interesantu. Vasarā tur ir raftings un lēkšana ar izpletni no kalniem, bet ziemā, kā jau kalnu valstī, — slēpošana. Tūristiem tagad uz turieni būs arī ērtāk aizbraukt — nebūs jāmaina eiro, jo slovēņi tos jau ieviesuši. Eiropas Savienībā viņi iestājās reizē ar Latviju — 2004. gadā. Slovēnija bija vienīgā, kas no Dienvidslāvijas valstu savienības atdalījās bez kara. Tādi slovēņi ir arī tagad — neatkarīgi, miermīlīgi, savu valsti mīloši, un, iespējams, tā ir vienīgā valsts pasaulē, kur lielākajās pilsētās nav pieminekļu karavadoņiem, bet tikai dzejniekiem un mūziķiem. ◆
* Aprakstā izmantoti materiāli no interneta resursiem.
