Kā Venēcijā
Tie, kuri bijuši Venēcijā, iebraucot Piraņā, varēja atcerēties Itālijas ceļojumu. Pietiekami ilgi tā bijusi Venēcijas pakļautībā un tagad ir tās līdziniece. Pilsētiņa ir uz akmeņainas saliņas. No putna lidojuma skatoties, tā atgādina milzu kuģa priekšgalu, kas iestiepjas Adrijas jūrā. Dažiem īstas galvassāpes sagādāja šaurās un līkumotās ieliņas. Kad devāmies uz baznīcu, dažas tūristes aizkavējās fotografējoties. Kad atģidās, bija panikā, jo nespēja mūs vairs atrast.
Kā jau pārliecinājāmies Mariborā, slovēņiem vīnogas ir īpašā cieņā — arī te pie daudzu māju fasādēm tās izmantotas kā dekoratīvs elements.
Te ir arī skaistākā ēka — Venēciešu nams. Leģenda vēsta, ka to mīļotajai meitenei uzcēlis kāds naudīgs venēciešu tirgotājs. Jaunu cilvēku laimei visos laikos bijuši skauģi. Tirgotājs nama sienā zem Svētā Marka lauvas licis iekalt vārdus, kuros izteica savu attieksmi pret skauģiem: “Lai viņi runā!”.
Sastingušais baroks
Par stalaktītu alām biju dzirdējis agrāk un redzējis filmā, bet reāli skatīju pirmo reizi. Man tās palikušas atmiņā kā visskaistākā dabas baroka simfonija, un par tām var sajūsmināties bez gala. “Alu ala” — tā dēvē Postojnas alu, kuru apmeklējām un ko veido apmēram 7000 mazāku alu. Tās ir visvairāk apmeklētākās alas Eiropā un ir pusstundas braucienā no Ļubļanas. Tās izveidojušās apmēram pirms 3 miljoniem gadu, kad tur tecēja pazemes upe, kas ar laiku pārvietojusies uz dziļākiem slāņiem. Alas krāšņumu cilvēki novērtējuši jau tālā pagātnē — vecākais ceļotāja uzraksts uz sienām tapis 1213. gadā. Īpaši populāra tā kļuva XIX gadsimtā, kad alu dzīlēs pētnieki atklāja zāles ar stalaktītiem un stalagmītiem, kuru krāšņumu var salīdzināt tikai ar imperatoru piļu rotājumiem.
Pirmais oficiālais tūrists alās bija Austrijas kroņprincis Fer–
dinands I 1819. gada 17. augustā. 200 gadu laikā alu apmeklējuši apmēram 35 miljoni tūristu. Alas esot apmēram 20 km garas, un tās ievērojamas arī ar to, ka te ir visgarākais tūrisma maršruts — apmēram 5 kilometri, gan braucot ar vilcieniņu, gan pastaigājoties gida pavadībā. Alā mūs ieveda īpašā vilcieniņā, kas brīžiem tā traucās, ka šķita — ietrieksimies sienā, un ik pa laikam uz galvas uzpilēja kāda ūdenspile. Divus kilometrus nostaigājām pa lēzeniem celiņiem, kas bija klāti ar īpašu materiālu, lai neslīdētu kājas.
“Makaroni” griestos
Alās ir ļoti spēcīga dabiska gaisa ventilācija, un tieši vējš ir tas, kas stalaktītiem piešķir neparastas formas. Viens stalaktīts desmit gados gan izaug tikai par 0,1 mm, nedaudz ātrāk aug stalagmīti — veidojumi, kas aug no alas pamatnes.
Tūristi jūsmoja gan par stalaktītu “aizkariem” (itālieši šos “aizkarus” saucot arī par “prosciutto”, kas ir ļoti plānas vītināta šķiņķa šķēlītes), gan dažādu veidu kolonnām, gan, ņemot palīgā iztēli, — neparastiem tēliem.
Ļoti interesanta šķita arī “spageti” zāle, kur visi griesti bija noklāti ar samērā jauniem stalaktītiem, kas tiešām atgādināja makaronus. Šo zāli dēvē arī par “akmens lietu”. Te ir arī pazemes koncertzāle, kurā var uzņemt vairāk nekā 10 000 cilvēku, un te notiek gan operas, gan kora un simfoniskās mūzikas koncerti. Diemžēl todien nekādu koncertu nebija, toties mēs varējām sasaukties ar savu atbalsi.
Pūķi akvārijā
Postojnas alā dzīvo arī aizvēsturiska radība — salamandra, kuru dēvē arī par cilvēkzivi un kas dzīvo mūžīgajā tumsā. Senāk cilvēki ticēja, ka salamandras ir pūķu mazuļi. Viņas lēni peld lielā akvārijā. Līdz ar salamandrām alās mājvietu esot radušas vēl 99 dzīvnieku sugas. Alā visu gadu ir aptuveni +8 grādi, tā ka vējjaka un šalle te lieti noder. Taču gaiss alā ir ļoti viegls, it kā to kāds būtu piesātinājis ar aromātisku sāli.
Lai mēs kaut mirkli atcerētos, cik svarīga mūsu dzīvē ir elektrība, gidi to neilgu brīdi izslēdza. Jutāmies visai neomulīgi. Ekskursijas noslēgumā apskatījām šo alu simbolu — aptuveni 5 metru augsto mirdzoši balto stalagmītu “Briljants”, kas īpaši izcēlās uz līdzās esošo iesarkano stalaktītu fona. Gids gan pajokoja, ka šis stalagmīts vairāk atgādina vaniļas saldējumu, nevis dārgakmeni. Pie izejas bija dziļa aiza, kur varēja redzēt ūdens mirgošanu — tā bija pazemes upe Pivka, kas šīs alas veidojusi.
Kūkai jubilejas gads
Vairākas dienas pavadījām izsmalcinātajā Bledas kūrortā, kas ir visgleznainākā 2 km garā smaragdzaļa ezera krastā ar vienīgo salu ezera vidū. Tur ir gan auglības dievietes Živkas statuete, gan arī baroka stila baznīca ar Vēlēšanās zvanu, kuru ieskandinot var piepildīt savu vēlēšanos. Salā var nokļūt ar eksotisku transportlīdzekli — vietējo gondolu pletnu, kuru airē laivinieks. ◆
