Vīnogulāju
rekordists
— Katrai pilsētai, tāpat kā cilvēkam, ir sava “seja” un aromāts, — stāstījumu sāk Haralds. — Mariborai ir vīnogu smarža. Netālu no tās ir vieni no vecākajiem vīnogulāju dārziem pasaulē. Taču interesantākais ekskursantu pievilināšanas objekts ir pasaulē vecākais vīnogulājs ar divām tā “meitām”. Vīnogulājam ir vairāk nekā 400 gadu. Tā vecums pārbaudīts, veicot gan urbumu stumbrā, gan ar vīnogu kauliņu DNS analīzi. 2004. gadā ilgdzīvotājs iekļauts Ginesa rekordu grāmatā. 1960. gada beigās gruntsūdeņu svārstību dēļ vīnogulājs gandrīz gājis bojā, jo uz tuvumā esošās Dravas upes uzcelta HES. Taču tā glābšanā iesaistījās visi labākie Slovēnijas vīnogu eksperti, un pūles nebija veltas. Vīnogulājs atkal dod 35 — 55 kilogramus ogu gadā. No tām pagatavoto vīnu sapilda apmēram simts 250 mililitru mazās pudelītēs, kuras īpaši veidojis slavenais slovēņu dizaina mākslinieks Oskars Kogojs. Šis vīns ir pašvaldības un valsts dāvana dažādos reprezentatīvos pasākumos.
Vīnogulāja stumbrs ir kā milzīgam kokam, tā zari stiepjas pa nama sienu un savienojas ar jaunāku stumbru zariem. Vīnogu ražas novākšanas laikā Mariborā notiek lieli svētki, tiek ievēlēta arī Vīna karaliene. Mums gan neizdevās pagaršot vīnogas, jo tās vēl bija zaļas, toties bija iespēja degustēt triju veidu vīnu, kas raudzēts no ielejā vāktajām vīnogām. Vairumam garšoja pussaldais Saviņjonas vīns, ko par deviņiem eiro par pudeli kā ciemkukuli varēja nopirkt mājiniekiem.
Aug arī Latvijā
Pavasarī, kad vīnogulāju apgriež, tā spraudeņus izsūta dažādām pilsētām visā pasaulē, tā ka droši var apgalvot, ka vīnogulāja “bērni” dzīvo visās pasaules malās. Arī Latvijā. 2008. gadā toreizējais zemkopības ministrs, nu jau aizsaulē aizgājušais Mārtiņš Roze Sabiles Vīna kalnā vīnogulāju audzes papildināšanai iestādīja pasaules vecākā vīnogulāja šķirnes ‘Modra Kravčina’ stādiņu. Eiropas Savienības Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksmē to zemkopības ministrs kā dāvanu bija saņēmis no Slovēnijas pilsētas Mariboras mēra Franka Kanglera.
Plostnieku pilsēta
Maribora ir otra lielākā pilsēta valstī. Pēc vēstures avotiem, Maribora pirmo reizi rakstos minēta 1164. gadā kā Marburhas pils. Arī Mariboras senākā daļa ir pils, kas celta XV gadsimtā kalna galā. Par to, ka pilsētas galveno ielu senos laikos bija iecienījuši aristokrāti, liecina greznie nami, kas kā karavīri rindojas cits aiz cita. Kopš 2012. gada septembra Maribora ir lielākā Eiropas plostnieku pilsēta. Par godu šim jaunajam statusam Mariborā atklāja Plostniecības muzeju, kuru laika trūkuma dēļ gan neapskatījām. 2012. gadā Maribora bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet šogad, pārņemot titulu no Bragas Portugālē, tā ir Eiropas jaunatnes galvaspilsēta.
Interesants šķita piemineklis, kas veltīts 667 Otrā pasaules kara upuriem. Pieminekļa pakājē izlasāma uz nāvi notiesātā Jožes Fluka atvadu vēstule. Mariborieši šo pieminekli iedēvējuši par Kodžaku, jo tā forma viņiem atgādina plikpauraino detektīvu Kodžaku no kāda seriāla.
Dabas “rotaļas”
Ne katram tūristam Slovēnijā izdodas piedzīvot tādas dabas “rotaļas” kā mums Piraņā. Sēdējām zivju restorāna “Pirāts” āra terasē, kad pie mums pienāca viesmīlis un teica, ka tūliņ būs tramontana. Tā viņi sauc vētru, kas nāk no ziemeļiem, no Itālijas puses. Bija tikai nedaudz apmācies, un nekas neliecināja par tās tuvošanos. Taču pēc pāris minūtēm tā bija klāt. Par to liecināja trauku šķindēšana un galdautu cenšanās pacelties spārnos. Bija pamatīga vēja brāzma, un tad sākās lietus — par laimi, ne pārāk spēcīgs. Mēs paķērām savas vīna glāzes un iebēgām iekštelpās, gaidīdami pasūtīto zivju plati. Vērojām, kā viesmīļi ātri novāca galdiņus un satina terases jumtu, lai vējš to nesaplēš. Pēc tam atskanēja sirēnas — tās bija domātas autovadītājiem, lai viņi mašīnas novieto tālāk no jūras, jo viļņi var pacelt diezgan prāvus akmeņus un sabojāt braucamos. Daži grupas biedri bija redzējuši, kā stiprā vēja dēļ mājai izbirst logu stikli. Pēc vietējo stāstījuma, tramontana viņus “apciemojot” divas trīs reizes gadā. Protams, skats pie jūras bija diezgan baiss — viļņi vairāku metru augstumā izskatījās draudīgi. Taču to postošo skrējienu apturēja pie jūras izbūvētais mols. Piraņā mums bija paredzēta peldēšanās. Kamēr ārā gaidījām autobusu, lai dotos tālāk, bet tas vētras dēļ bija iesprūdis sa strēgumā, visi bijām cauri slapji — kā izpeldējušies. Ceļā uz viesnīcu redzējām vētras nedarbus — nolauztus kokus. ◆
(Turpmāk vēl.)
