Ievai Dzenei patīk būt ārā, pie dabas, viņu vienmēr interesējis, kas notiek mežā, ko dara dzīvnieki.
Ievai Dzenei patīk būt ārā, pie dabas, viņu vienmēr interesējis, kas notiek mežā, ko dara dzīvnieki. Šobrīd viņa strādā Latvijas Lauksaimniecības universitātes aģentūras “Zemkopības zinātniskais institūts” selekcijas nodaļā par asistenti. Ieva ir no Aizkraukles pagasta, strādā Skrīveros un vienmēr ir ceļā uz Jelgavu vai Rīgu.
Ieva jau pamatskolā sapratusi, ka nevēlas turpināt mācības vidusskolā. “Izvēlējos mācīties Saulaines tehnikumā, un man radās vēl lielāka interese par dabu, augiem, dzīvniekiem. Vēlāk studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Nebija tā, ka vienmēr zināju, ko vēlos darīt — tas radās pamazām. Manuprāt, katram jāsaprot un jāapzinās savas spējas. Man nekad nav veicies matemātikā, fizikā, tāpēc es apzinos, ka nespētu studēt šajā jomā. Man bija jāstudē piecu veidu ķīmija, un arī darbus fizikā ir nācies pārrakstīt divreiz, ” stāsta Ieva.
Šobrīd Ieva studē maģistrantūras 2. kursā un Skrīveros strādā jau otro gadu. Ieva domā, ka liela nozīme, vai pēc augstskolas beigšanas jaunieši atgriežas laukos, ir darbam. Ja specialitātē var piedāvāt labi atalgotu darbu, tad daudzi noteikti paliktu laukos. “Man ir paveicies — Skrīveros nonācu jau prakses laikā. Kolektīvs ir gandrīz ideāls. Dažreiz rodas nelielas domstarpības, bet nekur nevar iztikt bez sīkiem strīdiem un pārpratumiem! Sākumā uztraucos par lielo gadu starpību, kāda ir man un pārējiem kolēģiem. Taču tam nav nekādas nozīmes! Kolēģi man ir daudz iemācījuši un palīdzējuši iejusties. Tagad jau arī es drīkstu kādu pamācīt, esmu mazais komandierītis! Strādājot paralēli arī studēju. Visi ir saprotoši — ja ir jābrauc uz augstskolu, tad jābrauc! Nav nekādu šķēršļu.”
Ieva ļoti gaida pavasari, lai varētu sākt darboties ārā. Ar lielu nepacietību viņa gaida arī vasaru, kad varēs redzēt, kas būs izaudzis viņas baltā āboliņa laukā. “Ar lielu interesi gaidu, kas būs izaudzis. Iesējām pagājušajā gadā, āboliņa lauki pārziemoja, un tikai šogad varēs spriest, kā viss izdevies. Tas ir vienīgais šajā darbā, kas neatbilst manam temperamentam — te ir jāgaida, bet man gribas rezultātu redzēt uzreiz. Mācos būt pacietīga,” stāsta Ieva.
Ieva atklāj, ka neizjūt sevi kā laucinieci. “Tas, iespējams, tāpēc, ka man nav nācies brist vairākus kilometrus līdz skolai un atpakaļ. Vecāku mājas ir netālu no lielceļa Aizkraukles pagastā, un satiksme vienmēr ir bijusi laba. Aizkraukle attīstās, arī mums ir daudz iespēju — mobilie tālruņi, internets, un nav nozīmes tam, kur mēs katrs dzīvojam. Manuprāt, svarīgi ir atrast īsto nodarbošanos — lai darbs patiktu un to varētu darīt ar prieku. Kāds, protams, lepni var teikt, ka dzīvo un strādā Rīgā, lai gan patiesībā novāc tur būvgružus,” domā Ieva.
