Ne par valsti te runa vai tautu,— mēs — vien fons, kur dižmīlē un nīst: savu pēdējo runci es glaudu.
Ne par valsti te runa vai tautu,—
mēs — vien fons, kur dižmīlē un nīst:
savu pēdējo runci es glaudu,
jauna kaķa uz zemītes šīs
nebūs man ne par kādu vairs naudu,
kaķa mūžam mans gājums kļūst īss.
Daudz to bij — raibu, melnbaltu, baltu.
Kāds bez minčiem gan bērnības rīts!
Kaķu dzirnavas sāpi un maldu
miltos mala, kad ārs sniegos tīts.
Kā bez kaķa te dienu lai valdu?
Bērnus, mazbērnus auklēt viņš līdz.
Sen mums dzīvīte neiet uz urrā,
kaut gan sapnis sauc lidot un nirt.
Runci Juri, jel murrā, jel murrā,
tur pusaizmirstu mūziku dzird!
Raize aug: vietu nezinu, kurā
tevi guldīt, kad nolemsi mirt.
Raugās acis – gan skadrās, gan labās,
runcis mundrina, pārmet un sauc:
“Nāc kā peles ķert krītošās lapas!
Vai tad nemani, cik jauki čaukst?
Bet kurš kuru un kur te vēl glabās,
tas vēl miglā, mans pēdējais draugs!”
/2005.
