Ir karsts jūlijs un varbūt līdzīgā dienā kā šī, tikai 1927. gadā, Varakļānu pusē pasaulē nāca Matilde Groza. Deviņdesmit un vienā gadā iziets cauri priecīgajam un traģiskajam, bet līdz pat šai dienai viņa ir pie labas veselības. Meitu, znotu, mazbērnu un mazmazbērnu lokā Bebru pagasta “Sauliešos” rīt viņa svinēs. Tā īstā diena gan bija vakar.
Matildes ģimene bija liela, kā jau Latgalē ierasts. Trīs bērniņi nomira vēl maziņi, bet četras māsas un četri brāļi pieredzēja ilgu mūžu. Līdz mūsdienām vairs ciemos pie Matildes var atbraukt divas no māsiņām. Abas dzīvo dzimtajos Varakļānos.
Jubilāres mamma bija mājsaimniece, tēvs — galdnieks—namdaris. Taisījis mēbeles un mājas, tajā skaitā dzimtas mājas Varakļānos ir viņa roku darbs. Kopumā māja šajā vietā stāvot jau trīs simtus gadu, bet divas reizes cietusi ugunsgrēkā, nodegusi līdz pamatiem, tomēr vienmēr atjaunota. Matilde izmācījusies līdz sestajai klasei. Tā kā ģimenē bija vecākais bērns, agri sāka strādāt un arī uzņēmās rūpes par jaunākajiem brāļiem un māsām. Vecāku vietā pārbaudīja skolā uzdotos mājasdarbus. Saimniecībā bija tikai divas govis, viens zirgs un dažas aitas, naudas iztikai bija pamaz, un bērni, paaugoties, ķērās pie pelnīšanas.
Visas trīs dzimušas jūlijā
Karš Matildi nozīmēja darbā vietējā slimnīcā par sanitāri. Pēc tam visu atlikušo dzīves daļu pavadījusi otrpus veikala letei — sākumā Varakļānos, vēlāk, kad apprecējās, bija pārdevēja Recijās, Bebru pusē.
Kāzas ar Broņislavu svinēja 1963. gadā. Interesants ir viņu sapazīšanās stāsts. Varakļānu pusē ģimenei bija savs zemes gabaliņš, lopiņi un kādā mēslu talkā piedalījās arī ļaudis no kaimiņu sētām. Broņislavam Matilde jau toreiz ļoti patikusi. Tik nekādi nevarējis savu patikšanu parādīt, kur nu vēl pateikt. Toreiz savedēja lomu uzņēmies viens no meitenes brāļiem. Teicis Broņim, ka Matilde viņu saucot, kaut ko vēloties. Tā viņi beidzot nokļuva viens otra tuvumā, aci pret aci. Vakarā pēc talkas abi tikušies ballē. Matilde pēc dabas toreiz un joprojām ir šerpa, tāpēc puisis izdomājis pielabināšanas taktiku — uz balli līdzi ņēmis ledenes, — pilnas bikšu kabatas. Vilcis pa vienai laukā un cienājis mīļoto meiteni. Tā arī kopš tās dienas palikuši kopā. Kāzas bija 12. martā — Aijās. Tāpēc meitu, kura pēc gada 18. jūlijā nāca pasaulē, nosauca par Aiju. Pēc trijiem gadiem, 21. jūlijā, piedzima arī Dzintra. Rezultātā četru dienu laikā ģimenē svin trīs dzimšanas dienas.
Mokpilnais ceļš mājup
Pārdevējas darbs Matildei bijis dzīves aicinājums — vienmēr pilns veikals ar pircējiem, draudzenēm. Meitas veikalā gan nebija īpaši aicinātas, mamma teikusi, ka viņas tik traucējot strādāt. Pretstats mammai bija meitu tēvs. Vienmēr pilns ar jokiem, ka dažkārt bijis grūti atšķir — kur teiktajā ir joks, kur patiesība. Arī labsirdīgs un mīļš bija Broņislavs. Matildes meita Aija Ungure no savas bērnības atceras kopīgos braucienus uz Rīgu, cirku, arī Varakļāniem pie vecāsmammas. “Tas man, mazam bērnam, bija grūts ceļš. Vēlu sestdienas vakarā ar vilcienu turp un pulksten divos naktī uz pirmdienu jau vajadzēja celties, doties atkal uz staciju. Ceļš līdz Koknesei, tur līdz rītam bija jāgaida autobuss, kas aizveda līdz mājām,” stāsta Aija. Kamēr dzīvs bijis Matildes brālis Pēteris, kurš dzīvoja Ļeņingradā, bieži braukts apciemot arī viņu.
Ar vērienu pēc deviņiem gadiem
Tagad Matildei ir četri mazbērni un divi mazmazbērni. Meita Aija ar ģimeni dzīvo kopā ar mammu. Mazais mīlulītis esot mazdēls Uģis. Par viņu vienmēr apjautājas, gaida ciemos, zvana. Vēl jubilāre kopš sendienām bijusi liela adītāja. Tagad gan spēka daudz mazāk, bet par veselību nesūdzas. Par zālēm negrib ne dzirdēt. “Nedod die’s, iedot sirds pilienus mammai. Viņa saka, ka tie negaršojot. Arī redze laba, ka pat briļļu nevajag,” saka Aija. Viņa arī atceras, ka pirms gada mammas apaļajā jubilejā bērni un mazbērni dāvināja mazu, divu dienu ceļojumu pa Latviju — Likteņdārzs, Sigulda. Lielā svinēšana būšot sestdien. Ar kopīgu pasēdēšanu ģimenes lokā pie kūkas un kafijas. Jubilāres saka, ka vērienīgu plāno simto dzimšanas dienu pēc deviņiem gadiem. ◆
