Es ilgi noraugos dārza malā, Kur mātes ābele ziedos slīgst.
Es ilgi noraugos dārza malā,
Kur mātes ābele ziedos slīgst.
Un bites, bites salido ziedos,
Tām sanēt un sanēt neapnīk.
Šo ābeli māte stādīja
Un teica — tā dāvās mums prieku,
No sala un vējiem to sargāja
Un vērās, lai sniegs to nesaliektu.
Mātes vairs nav, bet ābele zied
Tik košiem un sniegbaltiem ziediem.
Es vēlos pie ābeles iet un iet,
Sasmelties spēku sapņiem baltiem.
Un, šķiet, pat dzirdu, kā mātes elpa
Pie ābeles līdzās man stāj,
Bet apkārt ir tikai ziedu telpa
Un ziedlapu vējš, kurš pretī māj.
Bet tomēr domās es stāstu mātei,
Cik sniegbaltiem ziediem ābele zied,
Kā ieber tā sapņus sanošai bitei,
Kā ziedlapu vējā dienas mums skrien.
Paldies par ābeli, ko iestādīji,
Tā pretī kā balta cerība zied.
Paldies, ka saklausīt iemācīji
Dziesmas, kuras ziedlapās bites dzied.
