Nesen Pļaviņu 1. bibliotēkā interesentus aicināja uz Bernharda Mežmaļa grāmatas „Savā pusē” atklāšanas svētkiem.
Nesen Pļaviņu 1. bibliotēkā interesentus aicināja uz Bernharda Mežmaļa grāmatas “Savā pusē” atklāšanas svētkiem. Autors nedzirdēts, bet grāmata ir par daudziem tuvu tēmu — Pļaviņu novada vēsturi un cilvēkiem, kuri to veidoja. Lai šis izdevums nokļūtu pie lasītājiem, lielu darbu paveicis vietalvietis Jānis Miļūns. Kopā ar vēsturnieku Andri Rūtiņu viņi vairākus gadus kā drumslas vākuši kopā vēstures liecības. Šodien piedāvājam sarunu ar vienu no grāmatas līdzautoriem jeb, kā saka pats Miļūna kungs, sakārtotājiem.
— Kā sākās darbs pie grāmatas “Savā pusē”?
— Reiz pie bijušās Odzienas skolas skolotājas Augustes Priedītes — Federes jeb Federītes, kā mēs viņu dēvējām, uz Vietalvu atbrauca bijušie kaimiņi, kuri nu dzīvoja Austrālijā, un atveda sava tēva Bernharda Mežmaļa manuskriptu. Sapratu, ka tur var iznākt grāmata, tikai vēlējos vēl pielikt klāt fotogrāfijas un citas liecības. Desmit gadu pagāja, kamēr mēs ar Andri Rūtiņu to visu salikām kopā. Skolotāja Federīte un arī citi daudz pastāstīja, uzticēja tā laika fotogrāfijas, arī mana māte pazina pļaviņiešus. Liels paldies Bernharda Mežmaļa meitām Maigai, Līgai un Margai, kuras atveda uz Latviju tēva manuskriptu. Pats autors miris Austrālijā 1975. gadā.
— Par ko ir grāmata?
— Tas ir vēsturisks apraksts un atmiņas par Pļaviņu apkaimi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Par cilvēkiem un viņu dzīvi starp abiem pasaules kariem. Pļaviņās un Vietalvā dzīvoja daudz gaišu cilvēku, un viņiem bija liela nozīme tā laika notikumos. Grāmatai nav daudz eksemplāru, un visi interesenti to var izlasīt Pļaviņu 1. bibliotēkā.
Sāk ar savējiem
— Kāpēc pievērsāties vēstures izpētei?
— Viss sākās ar radiem. Mana tante Olga bija Kaucmindes mājturības skolas direktore, kur arī Augusts Kirhenšteins strādāja par pasniedzēju. Viņas trīs brāļi apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no viņiem bija mans krusttēvs Jānis — Latvijas dzelzceļa ekspluatācijas daļas priekšnieks. Viņam bija pakļauti visi vilcienu depo. Krusttēva sieva bija mana tēva māsa — pirmā inženiere, kura 1924. gadā pabeidza Latvijas Universitāti. Tie visi bija interesanti un enerģiski cilvēki. Pamazām sāku pētīt, kā viņiem veidojās dzīve, ko darījuši, kur palikuši. Esmu arī izveidojis savas dzimtas koku. Tā tas viss sākās un turpinājās arī par citām tēmām.
Uz eksāmeniem pavada karavīrs
— Arī jūs pats piedzīvojāt vienu no baisākajiem vēstures notikumiem — izsūtīšanu?
— Mani kopā ar ģimeni 1949. gadā izsūtīja uz Amūras apgabalu Sibīrijā mūža nometinājumā. Tur beidzu vidusskolu un iestājos augstskolā. Krievu valoda man ilgi slikti padevās. Atceros, kā mani pirms iestāšanās augstskolā komjaunatnes komitejā pratināja. Sākumā nesapratu, ko viņi no manis grib. Tikai pēc tam atskārtu, ka vēlas pārbaudīt, vai esmu pilnīgi uzticīgs padomju varai. Tā kā nebiju saņēmis visus nepieciešamos dokumentus, mani uz iestājeksāmeniem Blagoveščenskā pavadīja Iekšlietu ministrijas karavīrs. Komiski tas no malas droši vien izskatījās — es, augumā sīks puišelis, un blakus konvojs ar šauteni un durkli galā! Iestājos Fizikas un matemātikas fakultātē.
— Vai augstskolā satikāt daudz latviešu?
— Krietns pulciņš tur mācījās. Latvieši aktīvi nodarbojās ar sportu. Kurš ar ko. Es vairāk spēlēju volejbolu. Bijām pat Amūras apgabala čempioni. Daudzu no viņiem šobrīd vairs nav.
Labāk nedziedāt
— Kad jūs atgriezāties Latvijā?
— 1956. gadā tikām no turienes projām un kopā ar vecākiem atgriezāmies Rīgā. Augstskolu pabeidzu Latvijā. Tajā laikā kopā ar mani studēja arī Voldemārs Krustiņš, Leo Kokle un citi šobrīd sabiedrībā ievērojami cilvēki. Tā bija it kā atmoda, un tolaik “ķēru” visu, ko varēju. Vispirms apmeklēju deju kursus un iemācījos dejot, ko līdz tam slikti pratu. Turklāt nepavisam neesmu muzikāls. Parasti, kad mājās sāku dziedāt, māte teica, lai labāk apklustu. Viņa to nespēja izturēt, jo māte bija ļoti muzikāla. Savulaik viņa pasniedza privātstundas klavierspēlē un Maskavā spēlējusi klavierpavadījumu pat Fjodoram Šaļapinam. Pēc tam sāku mācīties Kultūras universitātē.
— No matemātikas pārmetāties uz kultūru?!
— Tā mani vienmēr ir interesējusi. Savulaik tēvs mūs piespiedu kārtā veda uz visām pirmizrādēm Dailes un Drāmas teātrī. Atceros “Annu Kareņinu” Eduarda Smiļģa režijā. Tikai pieci aktieri, dažas dekorācijas, bet hipodroma aina bija izcila! Šķita, ka es pats esmu tur klāt. Kad atbraucu no Sibīrijas, turpināju apmeklēt teātri, bet tad jau — brīvprātīgi. Turklāt Kultūras universitātē bija izcili pasniedzēji — Aloizs Brenčs kino jomā, bet dramaturģiju mācīja Oļģerts Dunkers.
No kultūras līdz marksismam
— Vai kultūras jomā varējāt izpausties?
— Reiz atcerējos Alberta Einšteina teikto. Kad viņam jautāja, ko viņš ir paveicis, viņš atbildēja: neko īpašu, es tikai šaubījos par to, par ko neviens nešaubījās. Arī es tā jutos, un gribējās kaut ko paveikt. Iestājos fotoklubā un daudz fotografēju. Viens mans bijušais skolēns strādāja par redaktora vietas izpildītāju laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Es lūdzu viņam, lai aizsūta mani komandējumā uz BAM. Gribēju redzēt, kā būvē Baikāla—Amūras maģistrāli. Izbraukāju to pamatīgi, pēc tam caur Irkutsku devos uz Amūru un apciemoju draugus. Vēlāk attēlus un aprakstus par šo braucienu laikrakstā publicēja desmit turpinājumos.
— Ko vēl esat apguvis?
— Pēdējā mācību iestāde, kurā studēju, bija Marksisma universitāte. Mani pierunāja tur mācīties, un es domāju — kāpēc ne? Tur lekcijas socioloģijā lasīja Pēteris Laķis. Arī šajā mācību iestādē varēja uzzināt daudz interesanta.
Uzticīgs matemātikai
— Tomēr pamatā visu mūžu esat bijis matemātikas skolotājs?
— Tas visu laiku bija mans maizes darbs. Reiz man Rīgā uz ielas pienāca klāt viens bijušais tehnikuma audzēknis un jautāja, vai es viņu atceros? Protams. Izrādās viņš tikko Politehniskajā institūtā bija nokārtojis iestājeksāmenu matemātikā. Izvilcis biļeti ar to jautājumu, kuru es viņam tehnikumā liku iemācīties papildus, un dabūjis četrinieku. Patīkami.
— Kā nokļuvāt Vietalvā?
— Skolotāja Federīte bija manas mātes klasesbiedrene. Viņas kopā mācījās Pļaviņu sākumskolā. Tā bija tur, kur tagad ir luterāņu draudzes māja. Šī ēka kādreiz piederēja manam vectēvam, bet viņš to pārdeva un iegādājās citu stacijas laukumā. Vairāk vai mazāk māte visu laiku saglabāja saikni ar Federīti. Kad māte nomira, es aizbraucu uz Vietalvu un pēc tam sāku to darīt arvien biežāk. Reiz pie Federītes mājā bija ielauzušies kaut kādi cilvēki un mēģinājuši viņu apzagt. Tad sapratu, ka man tur jābūt visu laiku. Darba stāžs man bija pietiekams, un es pārcēlos uz Vietalvu pie skolotājas Federītes. Vēlāk Pļaviņās atguvu arī māju.
Viesnīcnieka amatā
— Jūs var dēvēt arī par viesnīcnieku, jo atgūtajā ēkā Pļaviņās, stacijas laukumā, savulaik bija viesnīca.
— Kad man atdeva atpakaļ to ēku, tā bija nolietota, piepīpēta un tumša, tāpēc vispirms sāku ar kosmētisko remontu. Kad mana ģimene pirms kara to apsaimniekoja, tur bija pansija. Augšā istabiņas, bet lejā atpūtas un ēdamtelpas. Pēc kara tur bija arī kara komisariāts, bet vēlāk — skolas internāts. Mana vecāmāte un tante ar savu vienīgo meitu tur vārīja ēdienu skolēniem. Blakus pagalmā vēl saglabājies ledus pagrabs.
— Vai nebija vēlēšanās to visu atjaunot?
— Bija. Uztaisīju projektu un gribēju savienot pagraba ēku ar garāžu, kur būtu neliels muzejs. Tur varētu aplūkot fotogrāfijas un citus materiālus par šo novadu, ko esmu apkopojis, izveidotu arī informācijas centru. Diemžēl nevienu citu tas neinteresēja, bet viens pats to nespēju paveikt. Tagad jūtu, ka cilvēkiem pamazām rodas interese arī par kaut ko citu, izņemot šņabi, bet tas nācis ar laiku. Tomēr nezinu, vai savas ieceres varēšu īstenot. Esmu atguvis arī savas vecāku mājas Rundālē. Biju tur aizbraucis ar meitām, pēc tam devos uz kapiem pie vecākiem un pastāstīju viņiem, ka mājas atkal ir mūsu.
Mūžīgā mīlestība
— Jums ir vēl kāda tuva vēstures tēma — baronu Korfu dzimta.
— Biju reiz Ermitāžā Ļeņingradā un aplūkoju 1812. gada varoņu galeriju. Tur bija arī barona Korfa bilde, kurš bija karojis pret Napoleonu, un Krievijas cars Aleksandrs I viņam uzdāvināja zelta zobenu. Arī Gostiņu baznīca būvēta ar Korfu atbalstu. Tas viss mani ieinteresēja, tāpēc ķēros klāt arhīviem. Krievu valodu jau pratu labi, un daudzi pat brīnījās, ka neesmu krievs. Arī vecslāvu valodu zināju. Uzzināju pat, ka viens no Korfiem bija mācījies kopā ar Aleksandru Puškinu un reiz pat izsaucis viņu uz dueli. Pārējie gan abus karstgalvjus nomierinājuši, un labi vien ir — citādi dzejnieks nebūtu paguvis neko uzrakstīt. Mana sieva ir no Priekules, un es nejauši uzzināju, ka Priekules barons Korfs bijis Krievijas zinātņu akadēmijas prezidents. Tik daudz ko pētīt!
— Vai šajā jomā izpētītais ir apkopots?
— Jā. Visas ziņas, ko izpētīju un atradu, esmu aprakstījis. Vispirms pārrakstīju manuskriptu ar rakstāmmašīnu. Man ļoti palīdzēja Zinātņu akadēmijas sekretārs Tālivaldis Vilciņš. Viņš arī iedeva vācu valodā izdoto grāmatu par vācu pilīm, kura man ļoti noderēja šajā darbā. Pavairojām to visu un 50 eksemplāru izdevām, tos uzdāvināju vairākiem Priekules iedzīvotājiem un iestādēm. Esmu izveidojis arī Korfu dzimtas koku. Tas bija pamatīgs darbs, bet šī tēma mani interesē joprojām.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Miļūns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada 11. maijs, Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, iegūta matemātikas un fizikas skolotāja specialitāte.
DZĪVESVIETA: Vietalvas pagasts.
ĢIMENE: sieva Valda, meitas — Elita, Nora un Ieva, mazmeitas — Māra, Digne un Katrīna.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: fotografēšana un ceļošana.
