Andreja Upīša Skrīveru vidusskola šogad ieguva labākās lauku vidusskolas titulu un balvā saņēma Lielo pūci. Balvas iegūšana ir arī matemātikas skolotājas Ilzes Gaņinas nopelns. Viņa reiz saņēmusi arī Ekselences balvu.
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Jau mazai patika būt skolotājai. Biju izveidojusi skolu lellēm un saviem iedomu bērniem. Uzdevu mājasdarbus, laboju kontroldarbus. 12. klasē mazliet svārstījos, vai studēt medicīnu vai pedagoģiju. Matemātika man vienmēr bija labi padevusies, un izvēli izdarīt nebija grūti. Ne brīdi to nenožēloju.
— Tomēr matemātika ir grūts priekšmets, ne visiem tas padodas.
— Svarīgi, lai skolēns matemātikā mēģina, kļūdās un atkal mēģina, lai viņam nav sajūtas, ka nevar neko izdarīt. Mans uzdevums ir pārliecināt, ka patiesībā viņš var uzdevumu atrisināt. Ja ne vienā tēmā, tad otrā noteikti var.
— Vai kompetenču izglītībai ir nākotne?
— Kompetenču pieejas ideja, manuprāt, ir ļoti laba. Svarīgi, lai tā realizējas tā, kā iecerēts. Vēl ir neziņa, kā tiks mainīts mācību saturs, vai būs izmaiņas darba procesā. Varu pastāstīt savu pieredzi, kā redzu kompetenču izglītību. Palīdzot skolēniem 10. klasē risināt uzdevumus fizikā par spēkiem, pati sapratu, kā vēl pilnveidot mācību saturu matemātikas stundā, mācot tēmu “Vektori”. Svarīgi, lai iepriekš iegūtās zināšanas matemātikā skolēni veiksmīgāk izmantotu fizikā.
— Tas nozīmē — lai realizētu kompetenču izglītību, skolotājiem jāsadarbojas, bet pedagogi nelabprāt grib, lai viņu klasē ir vēl kāds skolotājs. Vēro.
— Šis projekts liks klases durvis atvērt. Jau vairākus gadus skolā ir skolotāja palīgs tiem skolēniem, kuriem ir mācīšanās grūtības. Pati daudz mācījos no kolēģēm, ejot pie viņām uz stundu kā palīdze. Tas ļoti palīdz, sākot strādāt skolā.
Manuprāt, skolotājiem vēl jāmācās vērot kolēģu stundas ar noteiktu mērķi, kopīgi tās jāanalizē. Tādējādi viņi var pilnveidot savas metodiskās prasmes — bieži liekas, ka veiksmīgi izmantoju kādu mācību metodi stundā, bet cilvēks, no malas skatoties, vislabāk redz, kā ir īstenībā.
— Tagad retais grib studēt pedagoģiju. Jaunu skolotāju trūkst. Vai aicinātu apgūt šo profesiju?
— Ja ir aicinājums, darbs patīk, noteikti jāstudē. Valstij ir jādomā, kā sagatavot profesionālus skolotājus un kā celt profesijas prestižu. Manuprāt, svarīgi, lai, stājoties augstskolā, ir stingrāka atlase, tāda kā, piemēram, juristos. Bieži pedagoģijā nonāk arī tie, kuri citur nav tikuši. Nākotnē labu skolotāju trūkumu vēl tikai piedzīvosim. Tomēr ceru, ka valsts atrisinās šīs nepilnības, skolotāja darbs ir aizraujošs, katra diena ir piedzīvojums un nepārtraukta sevis izglītošana.
— Ko jūs esat pēdējā laikā darījusi, lai sevi izglītotu, pilnveidotu?
— Jau vairākus gadus skolā darbojamies mācīšanās grupās. Šajā gadā visi skolotāji strādā, lai pilnveidotu un izkoptu skolēnu lasītprasmi. Esam sadalījušies grupās, kurās apvienoti dažādu mācību priekšmetu skolotāji, kuri strādā dažādos vecumposmos. Pirmajā reizē tiekoties, katrs izrunājam, ko gribam sasniegt. Piemēram, esmu apņēmusies, ka matemātikā mācīšu teksta uzdevumos atrast atslēgas vārdus, saprast doto informāciju. Pēc mēneša tiekos savā skolotāju grupā un stāstu, kā veicies. Saņemu kolēģu ieteikumus un uzzinu, kā viņi strādājuši, tad apņemos citu uzdevumu. Tā sevi pilnveidojam. Pavasarī katra grupa prezentēsim paveikto visiem kolēģiem.
— Kādas metodes izmantojat savās stundās?
— Gatavojos katrai stundai. Protams, zinu, kas man skolēniem jāiemāca, bet svarīgākais jau ir, kā to izdarīt. Domāju veidu, lai būtu vieglāk, aizraujošāk. Ne vienmēr būs interesanti, bet lai skolēniem ir saprotami un ir pēctecība. Man svarīgi, lai jauno likumu, formulu skolēni atklāj paši. Daudz domāju par atbilstošu uzdevumu izvēli, lai skolēni sasniegtu stundas sākumā izvirzīto mērķi.
No saviem kolēģiem esmu mācījusies, ka nav svarīgi stundā izrēķināt desmit vienādus uzdevumus, bet parādīt skolēniem to, ka vienu uzdevumu var atrisināt dažādos veidos. Klasē ir radoša atmosfēra — viens pasaka, kā, otrs pasaka savas domas, un tā viņi nonāk pie rezultāta. Es asistēju.
— Vai stundā tam pietiek laika?
— Stundā var izdarīt daudz. Kāpēc lai nepaspētu? Skolotājam perfekti jāzina, ko viņš stundā darīs. Jau iepriekš jāpārdomā, ko skolēni darīs, kā viņi domās utt. Ja tu esi to darījis vienā gadā, nākamajā jau ir vieglāk. Svarīgi skolēnu aizraut. Man patīk skolēnus septembrī pirmajās stundās iekustināt ar uzdevumiem no dzīves — viņi projektē un veido maketus pazemes autostāvvietām, plāno ģimenes ceļojumu. Tas viņus aizrauj un palīdz veiksmīgāk sākt mācību gadu, kā arī redz, kur matemātiku var izmantot sadzīvē.
— Ko domājat par izglītošanos no sešu gadu vecuma?
— Jau tagad bērni sāk mācīties piecu un sešu gadu vecumā bērnudārzā. Ja sešgadnieku apmācība sāksies bērnudārzā, kur viņiem ierasta vide, varēs atpūsties savā gultiņā un skolā mācības sākt otrajā klasē, būs labi. Vien jāmaina izglītības programma, jāpiemēro sešgadniekiem.
— Vai Valsts prezidentam vajadzētu izsludināt lojalitātes likumu?
— Manuprāt, tam nepieciešami uzlabojumi, jo piekrītu tam, ko arodbiedrība saka, ka nav definēts, kas ir lojalitāte. Kā to interpretēsim? Piekrītu, ka skolotājam jāstrādā atbilstoši valsts izstrādātajai programmai, jāaudzina bērnos patriotisms, bet kurš būs tas, kas vērtēs — bija vai nebija lojāls skolotājs. Es personīgi nejūtos apdraudēta, ja šāds likums tiks pieņemts, bet, kas to zina, kas var būt nākotnē un kā šo likumu kāds interpretēs.
— Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis aicināja neuzdot skolēniem mājasdarbus. Vai matemātikā tas ir iespējams?
— Lai risinātu uzdevumus, jābūt pamatprasmēm, un tās var iegūt treniņa rezultātā. Ar klases darbu vien nepietiek, jādara arī mājās pašiem. Es daru dažādi, ir reizes, kad jāpilda mājās, dažkārt darbu izpilda jau klasē, citreiz neuzdodu. Vai var iemācīties reizrēķinu tikai skolā? Nē, mājās jātrenējas. Līdzīgi ir ar lasīšanu — lai pilnveidotu savas prasmes, jālasa. Protams, skolotājam būtu jāvērtē mājasdarbu apjoms — cik daudz, bet bez tiem nevar iztikt.
— Kāda pieredze ar vecākiem? Cik viņi ir ieinteresēti, motivēti palīdzēt savam bērnam?
— Esmu satikusi saprotošus, motivētus vecākus. Pašai ir skolas vecuma atvase, un varu dalīties savā pieredzē kā mamma — mēģinu iemācīt meitu, ka mājasdarbi jāizpilda uzreiz, atnākot mājās no skolas, un vēlams patstāvīgi. Pati kontrolēju, vai izdarīts pareizi. Ja nesanāk, tad gan darām kopā.
Mani satrauc telefonu un datora atkarība. Realitāte skolā ir tāda, ka noskan starpbrīža zvans, bērns paņem telefonu un, kad sākas stunda, nevar to nolikt nost. Kā viņš var būt gatavs stundai, ja ir tikko izrauts no spēles? Ja viņš līdzīgi uzvedas mājās, tad nebrīnos par teicienu, ka skolēni ir pārslogoti. Lai vecāki paseko, cik laika viņu bērni pavada telefonos un datoros.
— Kā ierobežot ierīču izmantošanu?
— Kā mamma rīkojos drastiski. Pirmkārt, ne es, ne mans vīrs nesēžam telefonos, viņi to redz. Otrkārt, bērniem un man ir podziņu telefons. Meita bija sakrājusi naudu, gribēja pirkt jaunu ierīci, teicu — vari pirkt par 200 eiro, bet tad rēķinu maksāsi pati. Bet, ja pirksi telefonu par 30 eiro, rēķinu maksāšu es. Viņa izvēlējās otro variantu. Internetu tur gandrīz nevar pieslēgt un nav spēlīšu. Nedomāju, ka tāpēc viņa savos deviņos gados kaut ko būtu zaudējusi. Pie datora laižu ierobežotu laiku un ar mērķi — paskatīties multfilmu, paspēlēt spēli vai atrast informāciju. Man ir gandarījums, ka bērni spēlē galda spēles vai skraida pa māju, komunicē viens ar otru “dzīvajā”, nevis pa telefonu.
Klasē arī ir noteikumi — telefonus stundā neizmantot, tie jānoliek malā, un bērni klausa. ◆
