Ar mammu sarežģītas attiecības man bijušas jau kopš bērnības. Viņai nebija laika mani audzināt. To pārsvarā darīja krustmāte un vecmamma. Ar prātu jau sapratu, kāpēc bija izveidojusies tāda situācija. Mammai nācās pamatīgi strādāt, lai uzturētu ģimeni, jo tēvs draudzējās ar “sīvo”. Taču dusmas arī bija. Gan par to, ka citu bērnu mammas, kaut arī bija līdzīgi aizņemtas, tomēr nesūtīja savus bērnus “trimdā”, gan par to, ka mātei, lai arī viņa praktiski par mani nerūpējās, tomēr patika komandēt, rīkot un kontrolēt. It kā viņai uz to būtu kādas tiesības!
Tirdīšana turpinājās arī, kad aizgāju mācīties uz Rīgu. Līdz pat tam, kādas man zeķes kājās, kāpēc neesmu uzlicis cepuri un uzdrošinājies aizskriet, nepaēdis brokastis. Viņa varēja zvanīt piecas reizes dienā, lai noskaidrotu, kur esmu un ko daru. Nekādi nespēju paskaidrot, ka esmu pietiekami liels, lai pats par sevi parūpētos.
Domāju, mātes pārspīlētā uzbāzība beigsies, kad izveidošu pats savu ģimeni. Taču — kāda kļūda! Pirmkārt, jau pirmajā tikšanās reizē viņa pamanījās līdz asarām novest manu draudzeni. Izteica dažādas dzēlīgas piezīmes un uzvedās tā, it kā kāds būtu uzdrošinājies atņemt viņas privātīpašumu. Jau domāju, ka mana iecerētā šos “uzbraucienus” neizturēs un pametīs mani. Tomēr viņa izlēma palikt. Nu bijām divi, kas varējām cīnīties par savas ģimenes neatkarību.
Šī cīņa diemžēl jāsaprot burtiskā nozīmē. Turpinās ne tikai zvani. Māte bez uzaicinājuma var uzrasties jebkurā brīdī, lai painteresētos, kā klājas viņas dēliņam. Vai esmu kārtīgi paēdis, vai man mugurā tīras drēbes. To, ka eksistē arī mana sieva un meita, viņa vispār neievēro. Nekad nepajautās, kā vedekla jūtas un nepiedāvās palīdzību pieskatīt mazbērnu. Šķiet, viņa ir iestrēgusi kaut kur manā bērnībā un redz mani kā sīku puišeli.
Toties pieprasīt savas it kā tiesības gan māte prot! Nemitīgi pārmet, ka es viņai nezvanu un nenāku ciemos. Mamma, par laimi, ir samierinājusies, ka nenākšu remontēt viņas dzīvokli, bet par dārzu cīņa gan turpinās. Viņasprāt, man vienkārši turp jābrauc. Jārok zeme, jāceļ siltumnīca, jāsniedz mātei takša pakalpojumi jebkurā viņai vēlamā laikā. Nelīdz nekādas atrunas, ka mums tas dārzs un ievāktā raža nav vajadzīga. Nespējam to visu pārstrādāt, par ko māte atkal dusmojas, ka esam slinki un nepateicīgi. Patlaban mūsu attiecības ir tādas, ka spējam sarunāties tikai striktā tonī. Bieži izvēlos neatbildēt uz viņas telefonzvaniem. Esam domājuši pārcelties dzīvot uz citu pilsētu, lai tikai būtu tālāk no viņas ietekmes. Tas ir par daudz!
