Gleznotāja Māra Daugaviete ar ģimeni jau septiņpadsmito vasaru pavada Neretā, lauku mājās “Čaupanāni”.
Gleznotāja Māra Daugaviete ar ģimeni jau septiņpadsmito vasaru pavada Neretā, lauku mājās “Čaupanāni”. No rudens līdz vasaras sākumam ģimene mīt Maskavā, mākslinieku vidē, iesaistās sabiedriskajā dzīvē, bet vasarā Neretā bauda mieru, iedvesmojas darbiem un dzīvo saskaņā ar dabu.
Māra teic, ka šādi dzīvot ir ļoti interesanti, jo katra vasara Latvijā sola jaunas tikšanās un emocijas. Viena lieta gan ir nemainīga katru gadu — Neretā ģimene “nav sasniedzama”, jo pilnībā “atslēdzas” no dzīves Maskavā.
Sapņu māja
— Kur ir jūsu dzimtas saknes?
— Pilskalnes pagastā dzīvoja mani vecvecāki, tur ir manas mātes, keramiķes Lūcijas Daugavietes, dzimtā puse. Savulaik viņa Mēmeles skolā strādāja par skolotāju, īsu brīdi bija rakstnieces Lūcijas Ķuzānes kolēģe. Viņa mātei veltījusi darbu “Stāsts par Lūciju Daugavieti”. Mācību gada vidū māte nolēma, ka grib iestāties Mākslas akadēmijā, kļūt par gleznotāju, un aizbrauca uz Rīgu. Tā kā studijas jau bija sākušās, brīvu vietu gleznotāju grupā vairs nebija, un viņa sāka studēt tēlniecību. Akadēmijā satika manu tēvu, kurš studēt bija ieradies no Maskavas, apprecējās un aizbrauca tēvam līdzi.
— Esat dzimusi Krievijā, bet Latviju uzskatāt par savu dzimteni?
— Tā ir. Jūtu kaut kādu neizskaidrojamu spēku, kas mani te pievelk. Kamēr vectēvs bija dzīvs, katru vasaru braucām uz lauku mājām Pilskalnē. Viņš nomira 1972. gadā. Mēs ar māti turpinājām iesākto tradīciju un braucām uz Latviju, bet biežāk viesojāmies Jūrmalā un Rīgā. Tomēr vienmēr domās biju te, dzimtajā pusē. Kad pašai jau bija sava ģimene, nolēmām, ka Latvijā vajadzīga sava vieta, kur vasarās dzīvot. Gribējām atjaunot vectēva māju Pilskalnē, bet saimnieks to nepārdeva, jo pašam nebija citas dzīvesvietas. Lūdzām palīdzību toreizējam Neretas pagasta padomes priekšsēdētājam Tālim Zālītim un jautājām, vai Neretā nav kādas mājas, ko varētu nopirkt.
— Vai uzreiz sapratāt, ka “Čaupanāni” ir īstās mājas — tādas, par kādām sapņojāt?
— Kad ieraudzīju māju un pagalmu, tā izskatījās tieši tāda pati kā vectēva māja Pilskalnē. Jutu, ka viss ir pazīstams, iepriekš kaut kur jau redzēts. Māja bija ļoti veca, apkārtne nolaista un aizaugusi, tomēr tas mūs nebiedēja. Šovasar atradām mājas sienā iegrebtu gadskaitli — 1820. Iepriekš zinājām, ka rijā uz sienas ir gadskaitlis 1905, tomēr izrādās, ka ēkas ir krietni vecākas.
Atpūta dvēselei
— Ko jūsu ģimenei nozīmē iespēja vasaras pavadīt Neretā?
— Kad pirmo vasaru atbraucām uz Neretu, meitas bija mazas — Mārai bija astoņi, Maijai — seši gadi. Visas vasaras pavadītas Neretā, viņas te ir izaugušas, tagad arī mazbērni vasarā te dzīvo. Šeit jūtamies kā saimnieki, kuriem jāatbild par savu māju, jāgādā par apkārtni, jāienes ūdens, jākurina plīts. Te katru dienu ir ko darīt — gan dārzā, gan mājā. Meitas aizrāvušās ar mājas iekārtošanu — vienmēr atrod jaunu nodarbošanos. Tas ir tāpēc, ka Maskavas dzīvoklī viss ir gatavs, tur vairs nav, ko pārkārtot, un nevienam to arī vairs negribas darīt. Bet te vēl ir daudz vietas, lai radoši izpaustos.
— Vai, dzīvojot Neretā, nepietrūkst mākslinieku vides, ierastā dzīves ritma?
— Tas arī ir ierastais ritms — katru gadu gaidām vasaru, lai brauktu uz Neretu. Mūsu paziņas, kolēģi, kuri dzīvo Maskavā, arī atpūšas, viņiem ir dārza mājiņas, tomēr viņi visu laiku ir ierastajā vidē. Mēs trīs mēnešus aizmirstam dzīvi Maskavā, un tas ir pavisam citādi. Atpūšamies no ikdienas un priecājamies par iespēju būt te, Latvijā. Neretā mums ir dārzs, un, kad meitenes bija mazas, stādījām kartupeļus, pupas, bija arī sava siltumnīca. Maskavā mums dzīvoklis ir devītajā, bet darbnīca — septiņpadsmitajā stāvā. Esam noilgojušies pēc dārza darbiem, man gribas ar rokām sajust zemi, strādāt dārzā. Prāts atpūšas no ikdienas problēmām, varam atpūtināt acis, jo visapkārt ir tikai daba.
Lasa grāmatas latviešu valodā
— Kā, dzīvojot Maskavā, izdodas saglabāt latviskumu?
— Mani vecāki sarunājās latviešu valodā, tēvs bija ļoti labi iemācījies runāt latviski. Nezinu, kāpēc, bet man to īpaši nemācīja, tā bija “šifrētā” valoda — vecāki to izmantoja, kad gribēja, lai es nesaprastu, par ko viņi runā. Tomēr sarunvalodas līmenī valodu apguvu, arī mana vecākā meita visu saprot, tikai grūti sarunāties. Pirms pāris gadiem pieņēmu Latvijas vēstniecības Maskavā aicinājumu svētdienas skolas bērniem mācīt zīmēšanu. Stundas bija jāvada latviešu valodā, tāpēc tām gatavojos, latviešu valodu mācījos kopā ar bērniem. Lielākoties esam vidē, kur cilvēki nerunā latviski, tāpēc, lai valodu neaizmirstu, pašai par to jārūpējas. Es cenšos lasīt grāmatas latviešu valodā. Ziemā izlasīju Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu” un Antona Stankeviča grāmatu “Zem Neretas debesīm”.
— Kāda ir jūsu ikdiena Maskavā?
— Esmu brīvmāksliniece, gleznoju. Šobrīd iztiku pelnu, apgleznojot sienas bagātnieku mājās, pēc tā ir ļoti liels pieprasījums. Kādu laiku strādāju arī par skolotāju. Lai gan esmu beigusi poligrāfijas institūtu un mana specialitāte ir grāmatu ilustrēšana, ar to esmu nodarbojusies ļoti maz. Pārdodu arī savas gleznas. Manā ģimenē visi ir mākslinieki — vīrs Georgijs Uvarovs glezno, bet meitas vairāk specializējušās teātra mākslā. Pasākumi, izstādes un darbs — tāda ir mūsu dzīve Maskavā.
Jūtas kā savējie
— Kā izvēlaties, ko gleznot?
— Tas ir ļoti interesanti — Neretā un tās apkaimē ir vietas, kuras esmu vēlējusies uzgleznot kopš bērnības. Tā bija Neretas baznīca, kroga māja, Strobuku kapi Pilskalnē, kas ir manās gleznās. Šajās vietās ir kaut kas noslēpumains, neatklāts. Tās ir neizstāstāmas sajūtas, kas rodas šajās vietās — tās vienkārši jāglezno. Ainavu ar tiltu pār Susēju vēl neesmu uzgleznojusi, bet noteikti to izdarīšu. Dzīvojot Neretā, trīs mēnešus it kā esmu plenērā — dabā gleznoju ainavas, ziedus. Gleznas ir harmoniskas, mierīgas. Maskavas darbnīcā top gleznas, kuras pauž arī negatīvas emocijas, attēlo cilvēku savstarpējās attiecības. Uzskatu, ka šīs tēmas ir manas, tā ir mana individualitāte, jo plenērā mākslinieki glezno skaistas ainavas, bet tām trūkst individualitātes.
— Kā esat iejutušies Neretā — vai jūtat, ka esat savējie?
— Atceros pirmo reizi, kad divatā ar vīru atbraucām uz “Čaupanāniem”. Bija oktobris, lietains un drēgns laiks, mājā vēl nebija nevienas mēbeles. Sēdējām uz bluķīšiem un domājām, ar ko sākt. Pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja — ar mums iepazīties bija atnākuši kaimiņi un līdzi atnesuši cūkubēru kāpostus, traukus un galdautu. Bijām ļoti pārsteigti par šādu viesmīlību. Man negribas daudz spriest par to, vai latvieši ir viesmīlīgi vai noslēgti, salīdzinot ar citām tautām. Cilvēki, kas mums palīdzēja iedzīvoties, uzņēma mūs ar neretiešiem raksturīgo viesmīlību un sirsnību. Sapratām, ka mūs pieņem kā savējos, un tas ir ļoti daudz — cilvēki viens otru pazīst, vienmēr apjautājas, kā klājas, vai nevajag palīdzēt.
— Vai, aizbraucot no Neretas, ir skumji?
— Latvijā gribētos padzīvot ilgāk, gribas redzēt rudeni, kā dabā mainās krāsas. Katru gadu atbraucam skaistā, tomēr vienā un tajā pašā laikā, kad vasara ir pilnbriedā. Tomēr Neretā pavadītais laiks katru gadu ir savādāks, jo arī paši kļūstam vecāki, bērni izaug, tagad ir arī mazbērni. Kad Neretas vidusskolai bija apaļa jubileja, skolā dziedāja himnu: “Nereta, Nereta, Nereta atpakaļ sauc, skolu atceries, draugs!”. Mēs domājam, ka šī dziesma ir arī par mums, jo Nereta katru gadu sauc atpakaļ.
***
Par to, ka “Čaupanānos” dzīvo īsti mākslinieki, pārliecinājos pati. Beidzot sarunāties ar Māru, viņas vīrs Georgijs, mizojot jaunos kartupeļus, man jautāja: “Parisujem?”. Pirmajā mirklī apmulsu, jo zīmēt gan neprotu, bet arī Māra neatlaidās, jautāja, vai man ir laiks, viņi labprāt mani uzzīmētu. Izbaudīju, ko nozīmē būt modelei, turklāt, kad tevi zīmē trīs mākslinieki vienlaikus, jo zīmēšanā piedalījās arī abu meita Māra. Tas tiešām ir kaut kas īpašs.
