Tatjana Manuilova ir gandrīz kā krustmāte lielākajai daļai mazuļu, kuri pēdējo divdesmit gadu laikā piedzimuši seciešu ģimenēs. Viņa ir medicīnas māsa, un viņas darbs daudzus gadus saistīts ar bērniem.
Tatjana Manuilova ir gandrīz kā krustmāte lielākajai daļai mazuļu, kuri pēdējo divdesmit gadu laikā piedzimuši seciešu ģimenēs. Viņa ir medicīnas māsa, un viņas darbs daudzus gadus saistīts ar bērniem.
Profesija sirdij
“Man ļoti patīk bērni,” saka Tatjana, un tieši tādēļ viņa savulaik izvēlējusies mācīties par medicīnas māsu. Šajā profesijā nostrādāti jau divdesmit seši gadi, un tajos viņas aprūpē bijuši lielākoties bērni. Pēc Rīgas 3. medicīnas skolas beigšanas Tatjana trīs gadus nostrādāja bērnu slimnīcā Gaiļezerā, kur bija “māsiņa” pacientiem vecumā līdz vienam gadam. “Slimnīcā strādājot, redzi savu darbu. Laba sajūta, kad mazais cilvēks izārstēts un var doties mājup. Man šis darbs ļoti patika,” atzīst viņa.
Arī vēlāk, strādājot ambulancē, tagad ģimenes ārsta praksē Secē, Tatjanas aprūpē bijuši galvenokārt bērni. Medicīnas māsa dodas ciemos pie katra jaundzimušā un viņa māmiņas, kad viņi atgriežas no slimnīcas. Jāaprauga, kā jūtas, varbūt vajadzīgs kāds padoms. Būts teju vai katrā mājā pagastā, kur šo gadu laikā dzimuši bērni, un viņa pazīst ikvienu mazo secieti.
“Tagad jau “maniem bērniem” pašiem bērni dzimst,” saka Tatjana un priecājas, ka māmiņas ir gudras, pašas daudz lasa un interesējas, vien medicīnas darbiniekiem pārjautā, vai kāds bērna kopšanas padoms vērā ņemams. “Parasti jaunās māmiņas vairāk prasa, bet, ja ģimenē piedzimis otrais vai trešais bērns, esam drošas un pašas no viņām vēl varam pamācīties,” saka jubilāre.
Mīlestība sauc uz laukiem
Kad vēlos uzzināt, kas toreiz lika atkal atgriezties laukos, atbilde nav ilgi jāgaida. Mīlestība! Ar savu nākamo vīru Ivanu iepazinusies Secē. Viņš daudzus gadus turpat vien līdzās bijis, bet tā īsti viens otru nav pamanījuši. Tatjana mācījās Jaunjelgavā, Ivans — Koknesē, un bērnībā ceļi tā īsti nekrustojās. Vēlāk gan vecāki stāstījuši, ka reiz bērnībā abas ģimenes kopā devušās uz Koknesi, un, noskatoties uz mazajiem ķipariem, vecāki pasmējušies — nu gluži kā līgava ar līgavaini! Pēc vairākiem gadiem pati dzīve šo joku pārvērta īstenībā.
Pēc kādas viesošanās reizes pie vecākiem Secē Tatjana pieturā gaidījusi autobusu, lai dotos uz Rīgu, kad garām braucis Ivans. Tikai tad pa īstam ieraudzījis glīto meiteni, nojautis, kas tā varētu būt, un vēlāk uzmeklējis, lai iepazītos. Pēc divu gadu draudzības svinētas kāzas, nu drīz būs jāsvin jau sudrabkāzas.
Sava sapņu zeme
Savu izvēli atgriezties laukos Tatjana nenožēlo, kaut atzīst, ka varētu dzīvot arī pilsētā. “Laukos darba nekad netrūkst, pilsētā cilvēki var vairāk atpūsties, iet uz teātri, apmeklēt koncertus. Kad mācījos un strādāju Rīgā, kopā ar draudzenēm un kolēģēm ne tikai galvaspilsētā gājām uz izrādēm un izstādēm. Dažkārt ar vakara vilcienu pēc maiņas aizbraucām uz Sanktpēterburgu, Maskavu. Pa dienu izstaigājām pilsētu, vakarā atkal braucām mājās,” atceras viņa. Savulaik būts arī Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, vairākās Krievijas pilsētās.
Vēlme apskatīt pasauli aizvien nav zudusi, un viens no sapņiem, kuru jubilārei gribētos piepildīt, ir aizbraukt uz savu sapņu zemi Indiju. Derētu arī Itālija. Vai kāda cita silta un gana eksotiska zeme. Par tām daudz lasīts, un savām acīm gribētos redzēt, vai dzīvē tur izskatās tāpat.
Saskatīt labo
Jubilāres aizraušanās ir grāmatu lasīšana. “Bez grāmatas pat iemigt nevaru,” smej viņa. “Man patīk skaistas grāmatas, romantiski romāni, kuriem ir laimīgas beigas, nu gluži kā pasakā. Arī dzīvē vienmēr cenšos pievērst uzmanību labajam.”
Vai arī par savu dzīvi Tatjana varētu teikt — kā pasakā? “Tā gluži nav, bet sūdzēties nevaru,” atklāj viņa. “Manā dzīvē skaistākais ir bērni, mana ģimene.” Dēls Oļegs un meita Oksana vecāku mājās tagad viesojas reti, jo Oļegs strādā Rīgā, meita šogad beigs Rīgas komercskolu un droši vien turpinās studijas. “Reizēm bērnu pietrūkst, bet, ja zinu, ka viņi ir veseli un viss ar viņiem ir kārtībā, mana sirds ir mierīga,” saka māte.
* * *
Šodien Tatjana Manuilova svin 45. dzimšanas dienu. Savējo pulciņā. “Savējie” viņai ir ne tikai ģimene, bet arī draudzene Jeļena, ar kuru daudz kopīga ir jau no skolas gadiem. Daudzo darba gadu laikā tuvas kļuvušas arī darba kolēģes. Kas gan ir vēl skaistāk kā svētkos būt starp tiem, kuri tevi allaž atbalsta, saprot un, ja vajag — arī uzmundrina!
