Kad Pārslai palika 20 gadu, viņa apprecējās, un jaunā ģimene noīrēja dzīvoklīti Rīgā, kuru pēc vientuļās saimnieces nāves namu pārvaldē izdevās “izplēst” sev.
Kad Pārslai palika 20 gadu, viņa apprecējās, un jaunā ģimene noīrēja dzīvoklīti Rīgā, kuru pēc vientuļās saimnieces nāves namu pārvaldē izdevās “izplēst” sev. Pēc pāris gadiem piedzima meitiņa Ilze. (Vārdi stāstā mainīti.)
Jaunā ģimene dzīvoja diezgan saticīgi. Abiem bija darbs un normālas algas. Dzīvoklītis, lai arī mazs, toties atsevišķs un savs. Arī vietu bērnudārzā mazajai izdevās dabūt bez grūtībām. Varētu domāt — nekādu problēmu, jādzīvo tikai. “Problēma” ierodas pati
Taču problēmas tomēr sākās. Pēc tam, kad, vidusskolu provinces pilsētiņā beigusi, Rīgā ieradās Pārslas jaunākā māsa Selga. Augstskolai, kurā viņa iestājās, nebija kopmītnes, un vecākā māsa, labu gribēdama, pieņēma jaunāko savā ģimenē.
Tā kā dzīvoklī bija tikai viena istaba un tajā mitinājās Pārsla ar vīru un meitu, Selgai saliekamo gultiņu nolika virtuvē. Pa dienu tā stāvēja aizdurvē, lai vairāk vietas.
Uz lekcijām negrib iet
Sākumā likās, ka Selga patiesi grib nopietni studēt un dzīvē ko sasniegt. Viņa bieži gāja uz bibliotēku, daudz lasīja un interesējās par profesiju, kuru izvēlējusies.
Taču tā bija tikai pirmos mēnešus. Tā kā Pārslai mainījās darba grafiks un katru otro nedēļu nācās strādāt vakara maiņā, viņa līdz pusdienām rosījās pa māju un rītos modināja māsu, lai viņa dotos uz lekcijām. Taču Selga arvien biežāk atrunājās, ka pasniedzēji slimi un lekcijas atceltas vai arī viņai ir brīvais apmeklējums.
Pārsla nodomāja: pieaudzis cilvēks taču, pašai jāzina, ko darīt un kā dzīvot. Māsas darīšanās viņa nejaucās, un viss tāpat turpinājās.
Guļot paliek divi
Bet tad dzīve iegrozījās tā, ka Pārslai atkal bija jāstrādā rīta maiņā, toties vakarā uz darbu bija jādodas vīram. Kad sieva devās projām no mājām, dzīvoklī guļot palika divi — Selga un Pārslas vīrs, jo meitu uz “dārziņu” pa ceļam uz darbu Pārsla veda pati.
Reiz Pārsla mājās bija aizmirsusi naudasmaku, kurā bija gan dienesta caurlaide, gan kredītkartes. Nācās braukt atpakaļ. Lai netraucētu abiem gulētājiem, dzīvokli viņa atslēdza pati ar savu atslēgu un klusiņām iegāja priekšnamā.
Jau noaudama dubļainos zābakus, viņa skaidri dzirdēja stenēšanu un skaļas elsas, kādas nepārprotami liecina par intīmu tuvību. Iegājusi istabā, Pārsla savā laulības gultā ieraudzīja vīru un… māsu. Viņi bija tā aizrāvušies, ka Pārslas klātbūtni pat nepamanīja.
“Tev mazāk nepaliks!”
Piegājusi pie sekcijas, Pārsla tīšām nogrūda uz grīdas vedēju kāzās dāvināto kristāla vāzi un gaidīja, kas būs tālāk. Kādus melus vai taisnošanos dzirdēs. Bet nekas tamlīdzīgs nesekoja. Māsa nekautrēdamās kaila izkāpa no gultas un uzmeta plecos Pārslas zīda halātiņu.
— Nu un? Ko tu brīnies? — Selga nekaunīgi jautāja. — Tev jau mazāk nepaliks! Vai tad labāk, ja viņš pie svešām ietu?
Pārsla stāvēja kā ar aukstu ūdeni aplieta. Vīrs klusēja un kā sastindzis blenza sienā. Roka nervozi stiepās pēc cigarešu paciņas uz naktsgaldiņa.
Pārsla nezināja, ko lai saka. Viņa pagriezās un aizgāja, durvis aiz sevis aizcirzdama. Kaklā sakāpa karsts kamols, un sāļas asaras kā pupas sāka ritēt pār rudenīgā vēja appūstajiem vaigiem.
Mātei taisnību nesaka
Priekšniekam viņa palūdza bezalgas atvaļinājumu, paņēma no “dārziņa” meitiņu un aizbrauca uz laukiem pie mātes. Par notikušo Pārsla neko neteica, jo mātei bija slima sirds, un šādu triecienu viņa, iespējams, neizturētu. Pārsla meloja gan par vīru, kuram jāstrādā, gan māsu, kura pārpārēm nodevusies studijām.
Divas nedēļas pagāja nemanot, un Pārsla tā arī nebija izdomājusi, ko lai dara turpmāk. Viņai nebija kur iet. Turpināt dzīvot kopā ar neuzticīgo vīru? Kaut kā jau sevi varētu pārvarēt, bet kur lai liek māsu? Izdzīt uz ielas? Viņa būtu to pelnījusi.
Siena istabas vidū
Tā arī neko neizlēmusi, Pārsla ar meitu atgriezās Rīgā. Iegājusi dzīvoklī, viņa uzreiz juta pārmaiņas. Vienīgā istaba bija pārdalīta ar lielo skapi un aizslietni. Vienā pusē lielā laulības gulta, otrā — jauns dīvāns un meitiņas gultiņa.
Māsa, apskāvusi Pārslas vīru, panāca pretī un tūlīt paziņoja:
— Mēs mīlam viens otru un dzīvosim kopā. Tā kā ne tev, ne mums nav kur iet, nāksies palikt vienā dzīvoklī. Teritoriju jau sadalījām. Mēs abi gulēsim lielajā gultā, bet tev uz nomaksu nopirkām dīvānu. Viss pārējais būs kopīgs.
Pārsla klusēja un nezināja, ko lai saka, tik šokēta jutās. Mazā Ilzīte neko nesaprata un glaudās klāt tētim un tantei Selgai — viņas dzīvītē jau nekas nemainījās, tikai istabas vidū bija izaugusi neizprotama siena.
Gultu vīram klāj cita
Selga no Jura, Pārslas vīra, neatgāja ne soli, pat uz darbu pavadīja, lai tikai māsa nevarētu ar vīru izrunāties un izlemt kaut ko viņai par sliktu. Juris kā tāds lupata, acis nodūris, tikai noburkšķēja: — Selga jau visu pateica. Kā viņa saka, tā arī būs.
Zobus sakodusi, Pārsla vakarā klāja savu guļvietu un dzirdēja, kā to pašu viņas vīram dara miesīgā māsa. Miegs nenāca, ne saukts, ne lūgts. Lai arī ar spilvenu uz galvas, Pārsla labi dzirdēja mīlētāju saldkaislo stenēšanu un vaidēšanu… Par Pārslas netālo klātbūtni viņi nelikās zinis.
Elle zemes virsū
Tā viņi dzīvoja. Divi Pārslai tuvākie cilvēki bija pārvērtuši viņas dzīvi par elli, un nebija gaidāms, ka jel kas var mainīties. Tieši otrādi — Selga sāka uzvesties arvien nekaunīgāk un nekautrējās iemest savu netīro veļu Pārslas un Ilzītes veļas grozā, sak’, lai bijusī izmazgā. Arī Pārslas gatavotā ēdiena pārpalikums nereti “pazuda” kā nebijis, kaut atstāts nākamās dienas vakariņām. Selgai nepatika ne gatavot, ne mazgāt, ne māju kopt. Mīlēties — to gan! Nedēļām vārtītos pa gultu.
Ilgi tā turpināties nevarēja. Lai arī ļoti negribējās atstāt Rīgu, Pārsla sludinājumos sāka meklēt, kur piedāvā darbu un dzīvesvietu. Pēc pāris mēnešiem viņai izdevās atrast kaut ko piemērotu Babītē. Aizbrauca, apskatīja, iepatikās. Paņēma no mājām tikai savas un meitas drēbes, albumu ar ģimenes fotogrāfijām un projām bija. Pat atvadu vēstuli neatstāja.
Sāpe nedaudz norimst
Pārslai bija darbs, tikpat neliels dzīvoklītis kā Rīgā, meitai vieta bērnudārzā. Nebija tikai vīrieša, un Jura vietā citu viņa vēl negribēja. Pietiek, ka vienreiz apsvilinājās.
Neviens nezināja, kur Pārsla palikusi. Tikai mātei viņa uzrakstīja vēstuli un pastāstīja, ka visa ģimene pārcēlusies no Rīgas uz laukiem, tuvāk dabai, dzīvoklīti atstājot Selgai.
Pagāja vairāki mēneši. Neviens Pārslu nemeklēja. Sāpe dvēselē bija nedaudz norimusi, brūce tik tikko sarētojusies. Kaut tikai meitiņa nepārtraukti nejautātu, kāpēc tētis pie viņām nebrauc.
“Ņem mani atpakaļ!”
Rudenīgi vējainā vakarā Pārsla sēdēja pie tikko izkurinātās krāsns, raudzījās kvēlojošajās oglēs un domāja par savu izjukušo dzīvi. Vieglāk būtu, ja vīra vīlēja būtu pavisam sveša sieviete, bet te — pašas māsa, meitas krustmāte. Patiesībā izjauktas divas ģimenes, jo ar māsu viņa tuva nebūs vairs nekad.
Pie durvīm kāds klauvēja. “Tik vēlu? Kas tas varētu būt?” Pārsla prātoja, tomēr droši vēra vaļā, jo aiz sienas taču bija kaimiņi. Gaiteņa pustumsā vīdēja vīrieša stāvs. Tas bija Juris. “Piedod, Pārsla, ņem mani atpakaļ! Es mīlu tikai tevi un mūsu meitu,” viņš teica. Pārsla klusēja. Sirds lēkāja kā negudra.
Notikušais atgādināja meksikāņu seriālu. Juris, ar Selgu pārāk aizrautīgi pa gultu mīcīdamies, bija palicis bez darba. Kādu laiku saņēmis bezdarbnieka pabalstu, bet tad beigusies arī šī nauda. Selgai nebija pat stipendijas. No kā dzīvot? Selga noformējusi papīrus darbam Īrijā, teikusi — nopelnīs naudu, sūtīs Jurim, tad brauks atpakaļ, lai sāktu jaunu dzīvi. Pēc pāris mēnešiem Juris no Selgas saņēmis vēstuli: “Negaidi, atpakaļ nebraukšu! Esmu satikusi naudīgu vīrieti, man te ir labi. Dzīvo, kā redzi!”.
Pabradājusi netīriem zābakiem māsas dvēselē, domādama tikai par sevi, izjaukusi citu ģimeni, jaunkundze bez sirdsapziņas pārmetumiem aizlaidusies tur, kur ērtāk.
* * *
Pēc daudziem gadiem satiku Pārslu Rīgā uz ielas. Līdzās — sirms kungs. “Juri atceries?” jautāja Pārsla. “Mums tagad ir jauns dzīvoklis centrā. Meita palika dzīvot vecajā, bet dēls mācās ārzemēs.” Tātad abas ābola pusītes atkal bija kopā. Par Selgu nejautāju. Nav vērts aiztikt vecas rētas.
