Jaunjelgavietis Mārtiņš Lievītis nākamajā gadā svinēs jubileju, kas rakstāma ar diviem septītniekiem. Bet šodien, Mārtiņdienā, Lievīšu ģimenes namā, no kura paveras lielisks skats uz Daugavu, pulcēsies bērni un mazbērni.
Mājas sētā mani un Mārtiņu aposta melna, straujas dabas sunīte Džerija. Viņas saimnieks stāsta, ka kucīte esot atvesta no patversmes Rīgā. Viņai ļoti patīkot spēlēties ar maziem bērniem, tāpēc īpaši gaida atbraucam Mārtiņa mazbērnus. Piektdien vai sestdien ciemiņi, tāpat kā katru gadu, būs klāt — brālis Andrejs, dēls Jānis, meita Ilze un divi mazbērni.
Šajās gaidu pilnajās dienās mājas saimnieki steiguši apdarīt dārza darbus. Senču ticējumi vēsta, ka līdz Mārtiņdienai visiem zemes darbiem jābūt paveiktiem. Mārtiņš stāsta, ka māja, kurā viņš dzīvo, celta piecdesmitajos gados. Tajā laikā daudz spēka šeit ielicis viņa tēvs Jānis. Viņa roku stādīts arī lielais ābeļdārzs un saimniecības ēkā izbūvēta ābolu glabātava, kurā āboli labi stāv līdz pat pavasarim. Pats reizi dienā apēdot pa ābolam, bet pirms pāris gadiem aizrāvies ar vīna raudzēšanu.
Mārtiņš dzimis un audzis Jaunjelgavā, skolas laiks pagājis ēkā, kur tagad mīt novada domes administrācija. Tajā laikā sācis interesēties par pūšamajiem instrumentiem un jau vidusskolas klasēs spēlējis orķestrī. Vēlāk mācījies Kultūras un izglītības darbinieku teh-
nikumā par diriģentu. Īsu laiku pirms dienesta strādājis skolā Ritē. Pūtēju orķestrī turpinājis darboties arī dienesta laikā. Pabeidzis universitāti un pēc tās turpat divdesmit gadu strādājis Ķemeru sanatorijā par galvenā ārsta vietnieku saimniecības lietās. Mārtiņš saka — tas bija interesants laiks, tomēr ģimenes apstākļu dēļ nācās pārcelties uz Jaunjelgavu pie tēva. Strādājis šejienes skolā par saimniecības daļas vadītāju un vēlāk pašvaldības uzņēmumā “Nams”, līdz devies pensijā. Paralēli četrus sasaukumus jeb piecpadsmit gadu bijis domes deputāts.
Visus šos gadus brīvais laiks bijis piepildīts ar mūziku. Sanatorijas laikā muzicējis taksometru parka pūtēju orķestrī Jura Amoliņa vadībā. Jau no jaunības dienām veidojis ierakstu kolekciju, kas tagad magnetofona lenšu veidā mājā aizņem vairākus plauktus. Ieraksti noderēja arī praktiski — izvēloties mūziku ballītēm. Dziesmu vārdus, melodiju pierakstīja, iemācījās spēlēt. Bēres, kāzas, balles, parādes, arī tā reiz bija Mārtiņa ikdiena. Dienā bēres, vakarā balle. Pēdējo reizi estrādes orķestra sastāvā trompeti pūtis gadsimtu mijā Liepu parkā Jaunjelgavā, tā bija balle kopā ar vairākiem citiem orķestriem. Arī tagad, ja ciemiņi lūdz, šad tad vēl iepūšot trompetē, piemēram, nospēlējot “Raudāja māte, raudāja meita”.
Atceroties neaizmirstamāko Mārtiņdienu, jaunjelgavietis stāsta, ka, strādājot skolā, 1991. gadā kolēģi vārda dienā uzdāvināja dzīvu zosi. “Zosij vajag pāri, tāpēc šī viena kādu laiku nelaimīga ganījās dārzā, līdz atdevām kādam vietējam,” atceras Mārtiņš. Par savu vārdu viņš saka: “Patīk, nav ne vainas. Arī citi zināmie Mārtiņi ir čakli un kārtīgi ļaudis.” ◆
Mārtiņdienas ticējumi
* Mārtiņa dienā lācis uzmeklē un apēd tādas taukas zāles, no kurām drīz aizmieg un visu ziemu negrib ēst. Viņš ceļas augšā tikai kāpostu Māras dienā.
* Melderiem jāsvētī Mārtiņa vakars — tad dzirnavas atpūšas.
* Mārtiņa vakarā jāpieberž istabas sienas ar sūnām, lai ziemā turētu siltumu.
* Ja Mārtiņbērni atnesuši dzīvu zosi un dod to saimniecei — tā nevar atteikties ņemt pretī, jo tad nosprāgst visas vistas.
* Mārtiņa un Katrīnas dienās jāmin mīklas, lai aug gari lini.
* Mārtiņa vakarā meitām, gulēt ejot, jānomet istabas vidī brunči; kas tos pa sapņiem pacels — tas apprecēs.
* Kad Mārtiņi ir cieti — tad Katrīnas un Andreji ir slapji.
