(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 16. novembra numurā.)
Apguļoties ar roku un kāju pirkstiem varēja aizsniegt pretējo sienu.
Toties katram viesu namam bija jumta terase ar galdiņiem, kur ēst avokado, dzert vīnu, lasīt grāmatu un, galvenais, satikt citus ceļotājus, lai dalītos pieredzē. Putni rītos te čivināja tā, it kā mēs būtu laukos vai mežā. Sen kaut ko tādu nebiju dzirdējis. Protams, vēl agrāk pirms putniem tu pamosties no skaļruņos izdziedātiem aicinājumiem uz rīta lūgšanām. Bieži gadījās, ka nakšņojām mājā pa vidu vairākiem minaretiem, un ar pāris minūšu atstarpi tajos visi sāka klaigāt, tad jūties kā pirmās formulas sacensībās. Pēc lūgšanām pamazām mostas visi medinas darbarūķi, un pa logu ienāk ne tikai skaņas, bet arī smaržas.
Cita realitāte
Ja kāds domā, ka sēdēt kamielim mugurā ir patīkami, lai pamēģina. Vismaz mani šis “transportlīdzeklis” absolūti nevilina. Pēc 10 kilometru “brauciena” kamieļu karavānā nonācām berberu telšu pilsētiņā, kur mūs jau gaidīja siltas vakariņas un vietējo berberu dziesmas bungu pavadījumā. Sahāras burvību nav ieteicams baudīt dienas vidū, kad apkārtni pārņēmusi tuksneša svelme. Līdzīgi kā tirgū, arī šeit rit kaulēšanās. Svarīgi, cik cilvēku dodas pārgājienā — jo vairāk, jo lielākas atlaides dod kamieļu īpašnieks. Pēc tam, protams, piedzīvojumu stāsti un piedāvājums nelegāli šķērsot Alžīrijas robežu, kas esot tikai dažu desmitu kilometru attālumā. No tā gan mēs atteicāmies un līdām savā teltī gulēt, mēģinot aptvert, ka esam īstā tuksnesī — tieši tādā, kādu rāda filmās. Te pat esot uzņemta filma “Zvaigžņu kari”.
Ap pieciem mūsu jautrais gids visus bez žēlastības modināja un aicināja paskraidīt aiz kāpām “darīšanās”, jo tualeti te neviens tūristu ērtībām nav iekārtojis… Un tad jau pustumsiņā brienam augstas smilšu kāpas smailē, lai ieraudzītu pirmos saules starus. Sākumā ir tikai trīs krāsas: melnā, smilšu tumši sarkanā un zilā. Skats fantastisks, it kā būtu citā realitātē. Bijām lasījuši, ka tuksnesī mīt indīgi mazi skorpioni, bet kalnos — lieli. Viņi laikam no mums bija nobijušies, jo nevienu nemanījām. Draudzene ļoti baidās no čūskām — par laimi, viņas mūs arī netraucēja.
***
Ceļojuma laikā mēs pieredzējām tik daudz no dabas pretstatiem, ka nav iespējams pateikt, kas patika visvairāk — braucām cauri sniegotām kalnu grēdām, apskatījām košu palmu ieleju, gulējām tuksnesī, bet jau pāris dienu vēlāk lasījām gliemežvākus okeāna krastā… Bet varbūt tie bija cilvēki, kas patika visvairāk? Vai mistiskā medinas atmosfēra? Vienīgi, jāsaka godīgi, sajūtas, ka esam tādā Āfrikā, kādu to parasti iedomājas, te gan nebija. Lai gan no uzmācīgiem tirgotājiem, kuri pat bija gatavi ar kuģi mums uz Latviju savu paklāju atsūtīt, mēs baidījāmies tikpat ļoti, kā būtu baidījušies no lauvām.
