Jau vairāk nekā mēnesi Kokneses pagasta bibliotēkā apskatāma Māra Baloža pirmā personālizstāde.
Jau vairāk nekā mēnesi Kokneses pagasta bibliotēkā apskatāma Māra Baloža pirmā personālizstāde.
Tas, ka mākslinieki rīko izstādes, nav nekas neparasts. Mulsina tikai Māra vecums — viņam ir 12 gadu, un zēns mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 6. klasē.
Uzbur nākotnes vīzijas
Ar Māri ir ļoti viegli kontaktēties, viņš ir interesants sarunu biedrs. Brīžiem pārņem dīvaina sajūta — tavā priekšā ir zēns, bet runā kā pieaudzis cilvēks, kurš jau sīki izplānojis savu dzīvi. Jā, Māris tik reāli uzbur nākotnes vīzijas, ka ne mirkli nemāc šaubas — sarunājos ar mākslinieku, kurš nodibinājis gleznošanas studiju, tajā mācās ap 50 bērnu. Studijas dibināšanas mērķis ir nodrošināt ģimeni, jo diemžēl ar gleznošanu vien iztikt nevar. Māris arī prognozē, ka mācību maksa viņa studijā varētu būt 10 latu mēnesī.
Kad jautāju, vai aizņemtajam zēnam iznāk laiks arī paskatīties uz meitenēm, viņš atbild apstiprinoši. Īpaši patīkot vecākas par sevi.
Jo grūtāk, jo interesantāk
Izstādē apskatāms 18 Māra gleznu. Bibliotekāres stāsta, ka tik daudz apmeklētāju līdz šim rīkotajās izstādēs neesot bijis. Arī atsauksmju grāmatā krājas ieraksti ar mīļiem sajūsmas un uzmundrinājuma vārdiem. Gandrīz katrā pieminēta arī kāda glezna, kura šķitusi visskaistākā. Daļu Māra gleznu nevar tā viennozīmīgi raksturot, lūk, tur ir dabas skats, te — portrets. Viņš pārsteidz tieši ar domas dziļumu, tās lidojumu. Piemēram, kādu jūs iedomājaties gleznu ar nosaukumu “Izšautā lode”? Uzskatītu, ka tajā noteikti būtu redzama lode. Māris iztiek bez tās atveidojuma. Kā jūs uzzīmētu “Ieeju nākotnē”, “Brīnumaino sapni”, “Atmiņas par muzikantu”? Tās ir gleznas, kuras cilvēkam liek padomāt, jūtama daļiņa Māra dvēseles. Zēns apgalvo, ka viņam patīkot gudrot nosaukumus. Dažkārt tie rodas pirms darba tapšanas, citreiz — pēc. Viņam nav iemīļotas krāsas, arī kāda noteikta žanra.
Interesantāk Mārim šķiet strādāt ar grūtu darbu, piemēram, ar apjomā lielāko — “Salvadora Dalī gleznas kopija”.
Nepatīk mazpilsētas ritms
Māris pēc iespējas ātrāk gribētu turpināt izglītību Rīgā. Viņam nepatīk mazpilsētiņas ritms, kāds valda Koknesē. Viņaprāt, cilvēki ir nenovīdīgi, viens otru aprunā, iejaucas cita darīšanās, parasti par citiem zina vairāk nekā paši par sevi. Viņš vēlētos dzīvot savādāk. Mārim šķiet, ka mākslinieks uz pasauli jau raugās mazliet citādāk, nekā vairums ļaužu — viņš it kā ieslēgts būrī, kuram apkārt virmo dzīve.
“Ar visu sirdi un dvēseli jābūt mākslā, tad tik varēsi sasniegt sevis pilnību,” — tā atsauksmju grāmatā ierakstījis skolotājs Aldis Dobenbergs. Māris ir ceļā uz to.
