Šodien Aiviekstē 60 gadu jubileju ģimenes, radu un draugu lokā svin Māris Dauškans. Gadi mijās nedēļas vidū, un pirmie apsveicēji savus laba vēlējumus jau pateikuši, bet šodien atbrauks arī tālāk dzīvojošie radi.
Nav mājas ar 13. numuru
Jubilāra sieva Mārīte piebilst, ka vīra dzimšanas dienā 1990. gada 23. novembrī pirmo reizi iznāca laikraksts “Diena” un nu pie reizes var nosvinēt arī laikraksta jubileju.
Tuvākie kaimiņi jubilāru sumināja jau nedēļas vidū. “Mums ir labi kaimiņi,” atzīst Māra kungs. Citādi ielā ar tik “garšīgu” nosaukumu — Ķiršu iela — jau nevarot būt. Kādreiz te uzcelts 13 māju, tomēr 13. numura gan neesot — ir 12. un 14. Ne jau māņticības dēļ, bet gan tādēļ, ka māju ar 13. numuru neviens nav paspējis uzcelt.
Kādreiz vai katras mājas kūtiņā bijušas govis, bet tagad tikai retajam. “Palicis Bermudu trijstūris,” smej saimnieks. Starp lopu turētāju mājām varētu novilkt trijstūri, un tajā būtu arī jubilāra ģimenes kūtiņa.
Iepazīstas olimpiskajā gadā
Māra kungs dzimis un audzis Gulbenes pusē, tur dzīvo arī brālis Jānis. Tomēr viņu uz Aivieksti atvilinājusi sieva Mārīte. Abi iepazinušies 1980. gadā — toreiz Maskavā notika olimpiskās spēles. Bet ne jau uz Maskavu abi brauca, vienkārši tā šo zīmīgo gadu vieglāk atcerēties. Mārīte toreiz dzīvojusi Krievciemā. “Valkā notika manas māsīcas kāzas, bet Mārīte bija viņas klasesbiedrene, tā arī iepazināmies,” atceras jubilārs.
Ģimenē izaudzināts dēls Mārtiņš un meita Ieva, bet mazmeitai Aleksai ir jau desmit gadu.
Lido kanna, pēc tam palīgs
Kad Māris dzīvojis dzimtajā pusē, strādājis ceļu daļā par greideristu, bet pēc pārcelšanās uz Aivieksti vietējā sovhozā par kravas mašīnas vadītāju. No privātajiem govju turētājiem savācis piena kannas, bet pašam tās parasti nav bijis jāceļ, līdzi braucis palīgs. Reiz gan darbā norīkots talcinieks no Rīgas, kurš svēris tikai kādus 45 kilogramus, un kanna bijusi smagāka par pašu. “Skatos — steķis sasveras, un piena kanna ielido jāņogu krūmā, bet pēc tam tai līdzi arī mans palīgs,” atceras jubilārs. Tomēr vienu mēnesi palīgs nostrādājis.
Cūka izlec no kravas kastes
Reiz Māra kungs kravas automašīnā uz Rīgu vedis sivēnmāti, taču viņa ar šņukuru atbīdījusi koka papildus bortu, un tā vairākas reizes. Nācies apstādināt automašīnu un bortu atkal aiztaisīt, taču pie “Velniņiem” cūka izlēkusi no automašīnas un pārskrējusi pāri ceļam. Tad nu nācies viņu sagūstīt un sasiet ar striķi.
Autovadītāja darbā bijušas arī bīstamas situācijas, īpaši ziemā. Reiz uz ledus sakrājies ūdens, un mašīna ar sešas tonnas smagu kravu, braucot no stāva kalna, sākusi griezties uz vienu pusi. “Krāvēji bija pārbijušies, bet man nebija laika baidīties, vajadzēja domāt, ko darīt. Iedzinu mašīnu sniega kupenā,” stāsta jubilārs. Pēc tam palīgi izkāpa un mašīnu uz ledus pagrieza atpakaļ kā nieku.
Dzesē ar ūdeni
Kādreiz nebija tosola, antifrīza, un mašīnas motoru nācās dzesēt ar ūdeni. “Ar manu mašīnu reiz brauca citi un aizmirsa izliet ūdeni, tas sasala, un no rīta tvertne bija pārplīsusi. Bet, ja no rīta ūdeni aizmirsa ieliet, motors noslāpa. Astoņdesmitajos gados kravas mašīnu nozaga, taču tvertnē nebija ieliets ūdens, un pēc kāda laika zagļiem motors noslāpa. Necik tālu viņi nebija tikuši, mašīnu pameta un aizbēga,” stāsta jubilārs.
Kādreiz Māra kungam bijusi “Pobeda”, tikai divus gadus jaunāka par viņu pašu. Pēc tam bobiks, zaporožecs, žigulis un kāda “ārzemniece”, taču šīs mašīnas savu laiku nokalpojušas, sarūsējušas un kļuvušas lūžņu vērtas. Tagad viņam nav nevienas mašīnas — ja vajag kur braukt, ar mašīnu aizved ģimenes locekļi.
Sapals sievas vārdadienā
Mārim kādreiz ļoti paticis makšķerēt, bet tagad viņš uz Daugavu dodas arvien retāk. Toties interese par makšķerēšanu ir joprojām — uz galda ir jaunākā “Makšķernieka gadagrāmata”. Ar interesi viņš izlasa arī “Staburaga” makšķernieku lappusi, pēc tam to izgriež un noglabā brālim, kurš ir vēl kaislīgāks makšķernieks.
Nekādi dižie lomi, ar kuriem varētu lepoties, nav bijuši, bet Mārīte atceras, ka reiz tieši viņas vārdadienā vīrs izvilcis palielu sapalu. Savukārt jubilārs atklāj, ka Mārīte reiz izmakšķerējusi mobilo tālruni — tas bijis pasen, kad tālruņi tikko parādījušies un bijuši dārgi. Droši vien kādam makšķerniekam tas bija iekritis āliņģī. Trīs mēnešus žāvējuši, pēc tam tas sācis darboties.
Galvenais — veselība
Jubilāram 60 gadu šķiet daudz, un tagad grūti pateikt, kuri bijuši laimīgākie mirkļi. Kā bijis, tā bijis, neko vairs nevar ne atsaukt, ne mainīt. Tomēr pensijas gadi vēl nav sasniegti. “Kārtošu dokumentus, lai varētu saņemt pensiju priekšlaikus,” viņš saka. “Kādu laiku strādāju bērnudārzā par kurinātāju, varētu vēl strādāt, tomēr veselība nav tik stipra. Veselība — tas ir pats galvenais. To novēlu gan sev, gan citiem.”
