“Kad mani aicina dekorēt kāzu telpas, apkārtni, vienmēr saku, ka es neesmu nekāda floriste, visu esmu apguvusi pašmācībā,” saka Karīna Zelezneva no Aizkraukles.
Pirmoreiz kopā ar ‘‘puķuzirnīti’’
— Kā jums radās interese par kāzu atribūtu, telpu pušķošanu?
— To tā uzreiz ir pat grūti pateikt. Interese par floristiku man droši vien radusies no mammas, jo viņa dārzā vienmēr audzēja puķes un veidoja dažādas ziedu kompozīcijas. Kad biju bezdarbniece, nolēmu Nodarbinātības valsts aģentūras floristikas kursos visu apgūt no nulles. Trijos mēnešos daudz ko iemācījos, jo ir lietas, ko nevar zināt nemācoties, tomēr daudz ko jau zināju un pratu. Kursos skolotāja sacīja, ka man ir ķēriens, un tas bija grūdiens, stimuls šajā jomā darboties tālāk. Draugiem, radiem, paziņām veidoju kāzu pušķus, līdz reiz mani uzaicināja izdekorēt kāzu zāli. Toreiz gaidīju savu “puķuzirnīti” Matīsu, tomēr piekritu. Pirmajās kāzās, kad dekorēju, Matīsam bija viens mēnesis, viņš man vienā rokā, dekorācijas — otrā. Nu jau būs trīs gadi, kopš dekorēju. Kādreiz man ļoti nepatika ravēt dārzu, teicu — man dārza nekad nebūs! Tomēr tagad sapņoju pati par savu dārzu, kurā varētu audzēt puķes.
— Vai Latvijā ir daudz kāzu noformētāju?
— Pēdējos trijos gados viņi saradušies kā sēnes pēc lietus. Kāzu rīkotāji, tāpat kā kāzu aģentūras, darbojas jau sen, un tādu Latvijā ir daudz. Priecājamies, ka likums tagad atļauj laulību ceremoniju rīkot jebkurā vietā.
Topā violetā krāsa
— Kādi ziedi kāzās ir vispieprasītākie?
— Dažādu krāsu rozes. Tomēr bieži vien noteicošās ir nevis konkrētas puķes, bet krāsas. Pagājušajā vasarā topā bija violetā krāsa, tādas krāsas ziedus ātri vien izpirka.
— Cik rožu vajag vienām kāzām?
— Lai vizuāli varētu redzēt, ka ziedu dekorācijās ir daudz, vajag ap 600 rožu. Līgavas pušķī vien ir 25 — 30, tad vēl vajag mašīnas rotāšanai, telpām. Draugs Juris izgatavoja divas skaistas arkas, un vienā spraužam rozes. Lai arkā saspraustu 300 rožu, divatā darbs ir četrām, piecām stundām. Dienā, kad uz Rīgu jābrauc pēc ziediem, uztraucos visvairāk, jo nav zināms, kādu krāsu un kvalitātes ziedus bāzēs varēs dabūt.
Paliek vien kāti
— “Ārzemnieces” taču ir izturīgas?
— Tās ir “sazāļotas” un parasti labi glabājas, tomēr daudz kas ir atkarīgs no laika apstākļiem. Vienās no pirmajām kāzām ārā bija plus 30 grādu. Atvedām daudz rožu un salikām ūdenī dārza pagrabiņā, kur vēsāks. Nodomāju — man taču viss vajadzīgais ir, nekur vairs nav jāsteidzas. Taču nākamajā dienā biju šokā — visa grīda bija ar rožu ziedlapiņām, palikuši vien kāti… Rozes bāzē bija glabātas aukstās telpās un tik krasu temperatūras maiņu neizturēja. Ledusskapja ziediem pagaidām man nav. Tās bija kāzas, kurās pati vēl piemaksāju.
— Ko iesākāt?
— Izpirku visus Aizkraukles veikalus, taču tik daudz vienas krāsas rožu veikalos nekad nav. Izglāba dārza puķes, tādēļ arī gribu tās audzēt vairāk — ja nav pietiekami daudz rožu vai citu vajadzīgo ziedu, dārza puķes dod nepieciešamo apjomu. Ne jau visiem pāriem ir arī tik daudz līdzekļu, lai pirktu simtiem dārgu ziedu. Dārza puķes ir arī ekoloģiski tīras — strādājot ar “saķīmiķotajām” rozēm, var iekaist roku āda, īpaši, ja ieduras ērkšķis. Pagājušajā vasarā iepazinos ar vienu Latvijas rožu audzētāju — ziedi ir balti, skaisti, smaržīgi un labi glabājas. Tās ir daudz labākas rozes par ievestajām. Tomēr arī dārza puķes ir neprognozējamas — grūti paredzēt, cik ilgi tās kompozīcijās stāvēs.
Ziedu vietā zelta
zivtiņas
— Kurš parasti pasūta līgavas pušķi — līgava vai līgavainis?
— Ir jauki, ja iesaistās nākamais vīrs, bet parasti visu nosaka sieva, un tā arī ir pareizāk. Reiz līgavainis pasūtīja pušķi, uztaisījām, kā viņš vēlējās, tomēr, ieraugot līgavu, sapratu, ka viņai tas neder — pati maza, sīciņa, bet pušķis lielāks par viņas galvu. Tas nepiestāvēja kāzu kleitai. Tādēļ iepriekš gribu gan redzēt līgavu, gan apjautājos, kāda būs kleita.
— Bieži gadās neparedzētas situācijas?
— Tagad jau iepriekš brīdinu par iespējamajiem riskiem, paredzam divus variantus: vienu, ko gribētos, un otru, ko darīt, ja neiznāks, ja būs liels vējš, lietus vai ļoti karsts. Piemēram, plus 30 grādos ziedi uz automašīnas sakalst un sabrūnē ļoti ātri. Reiz bija ļoti mitrs laiks un rozēm vedot izpuva un izkrita vidiņi. Kādās citās kāzās dekorācijām pietrūka puķu. Jēkabpilī, veikalā “Depo”, nopirkām zelta zivtiņas, pa ceļam gan puse nobeidzās, bet atlikušās salikām sešās stikla vāzēs — katrā pa divām laimes zivtiņām. Izgaismojām, izskatījās ļoti skaisti, īpaši sajūsmināti bija bērni.
— Kur viņas ir tagad?
— Mājās, akvārijā.
Grūti sagādāt siena ķīpas
— Ir kāda iecere, ko nav izdevies īstenot?
— Reiz kāzām Rēzeknē gribēju sameklēt četrstūrainas presēta siena ķīpas, taču man teica — tādas vairs netaisa. Tomēr “Googlē” atradu vienu zemnieku, piezvanīju, bet viņš sāka smieties. Kad draugs atveda 20 ķīpu, nezināju — raudāt vai smieties, tās bija kā izplūkātas, šķības, greizas, sēdēšanai tās nederēja. Mūs izglāba lietus, ķīpas sastūmām zem nojumes un uztaisījām ideālu atpūtas vietu kāzu viesiem. Pēc tam vedām zemniekam atpakaļ.
— Pirms kāzām izjūtat satraukumu?
— Vienmēr, jo tas ir ļoti atbildīgs darbs, kura rezultātu nevar droši paredzēt. Esmu raudājusi, dusmojusies. Reizēm vienkārši neiznāk, tu neko tur nevari izdarīt, un tad par darbu pat naudu neesmu ņēmusi. Pagājušajā gadā bija tikai vienas perfektas kāzas Mālpils pilī, tad viss bija ideāli. Kad dekorēšanā iesaistīju arī Ingu Kļaviņu, viņa pēc pirmajām kāzām teica — tu man neko tādu vairs nepiedāvā! Jo ir ļoti liels stress, jāstrādā ātrā tempā un kvalitatīvi. Bet, kad uztraukums aizmirsies, gribas darīt atkal.
Ap 40 pavārgrāmatu
— Draugiem.lv galerijās ir tik skaistas jūsu gatavotās kāzu dekorācijas, arī ielūgumi un apsveikuma kartītes.
— Man ļoti patīk smalki darbi. Dzīvē neesmu perfekcioniste, bet šajā ziņā visam jābūt padarītam precīzi.
— Fotogrāfijās ir pat mākslinieciski nokrāsotas olas un skaisti ēdieni, mazas, izsmalcinātas piparkūciņas. Tas arī ir jūsu roku darbs?
— Man ļoti patīk gatavot — tā es labi atpūšos. Esmu sakrājusi ap 40 pavārgrāmatu, un daudzas var lasīt kā romānu — tajās ir stāstīts par citu valstu dabu, virtuvi, paražām. Ja kāds mani no sirds grib iepriecināt, uzdāvina grāmatnīcas dāvanu karti.
Pušķis ielido peļķē
— Esat guvusi arī kādu rūgtu pieredzi?
— Latgalē kādās kāzās izcēlās kautiņš, līgavas pušķis bija saplēsts driskās, kāzu viesi izsmēķus salika svečturos un ziedu kompozīcijās, daudz kas bija sabojāts. Bet laikam man vajadzēja tādu pieredzi, lai turpmāk jau iepriekš vienotos par iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu. Tas arī ir bijis vienīgais šāds gadījums. Braucot uz tālākām kāzām, iepriekš neko gatavu vairs netaisu, jo ceļi var būt ļoti slikti. Reiz, kratoties pa bedrēm, no kompozīcijām izbira visas puķes. Savukārt pirms braukšanas uz kādām citām kāzām baltais līgavas pušķis ielidoja vienīgajā peļķē, kas bija pie mājas, tādēļ pušķi nācās pārtaisīt.
— Pāru starpā jūtat mīlestību?
— Ir pāri, kuri staro mīlestībā, un tā ir liela laime izbaudīt kaut daļu no viņu izjūtām. Reiz kādās kāzās līgavainis, francūzis, bija tik ļoti uztraucies, ka, viņam liekot rokās līgavas pušķi, jutu, kā tās trīc. Līgava bija latviešu meitene, kas dzīvo ārzemēs. Abi viens otru ļoti mīlēja, un tādos brīžos apzinies, ka tavs darbs nav velts. Reizēm kāzās pārņem sajūta, ka pāriem tās ir kā bizness, vienkārši izrādīšanās.
Visi skolēni būtu
teicamnieki
— Sākāt studijas augstskolā, bet kādēļ par skolotāju tomēr nekļuvāt?
— Kad biju pirmajā praksē, sapratu, ka skolotāja no manis neiznāks — man visi bērni būtu teicamnieki. Skolotājam ir jābūt stingram, bet es būtu vairāk draudzene nekā skolotāja.
— Varbūt varētu strādāt bērnudārzā?
— Diez vai. Darbs bērnudārzā ir augstākā pilotāža, audzinātājām vajadzētu tik lielu algu kā ministriem, jo viņām ir ļoti liela atbildība — ar bērniem visu laiku ir ļoti daudz jādarbojas, un jebkurā brīdī ar viņiem var kas notikt.
Gribas savas
“Ogumājas”
— Kur jūs gribētu reģistrēt pati savu laulību?
— Vēlu vakarā mežā, un tur noteikti būtu jābūt ogām. Augļus un ogas lieku arī savās kompozīcijās — tas ir mans “paraksts”.
— Kādēļ sociālajos tīklos sevi saucat par Ogumeiteni? Jūsu draugs Juris par sevi raksta — pilsētas mūros iesprostots lauku puika.
— Kādreiz sapņojām par savām lauku mājām, kur mēs audzētu daudz ogu. Izdomājām nosaukumu “Ogumājas”. Varbūt kādreiz mums būs tādas mājas. Gribētu izveidot arī savu firmu “Ilgi un laimīgi”. Pašlaik draugiem.lv ir tikai sadaļa ar tādu nosaukumu.
— Vai dekorācijas savām kāzām jūs taisītu pati?
— Līgavām iesaku mazāk darīt pašām, jo tā ir viņu lielā diena. Reiz kāda līgava uzņēmās visus darbus, ieskaitot ēdināšanu. Kāzu dienā viņa bija tā pārgurusi, ka sacīja: “Man viss ir vienalga, neko vairs negribas…”
— Kā radās jūsu iesauka — margrietiņa dabas vainagā?
— Skolas laikā kāds zēns man uzrakstīja apsveikumu — margrietiņai dabas vainagā. Tas bija tik sirsnīgi un mīļi! Nodomāju — tiešām, es neesmu ne roze, ne orhideja, bet margrietiņa, un tā arī jūtos. Dažus gadus dzīvoju un strādāju Rīgā, sākumā koncertaģentūrā, organizēju reklāmu, taču sapratu, ka zvaigžņu dzīves aizkulises nav domātas man. Pēc tam veicu organizatoriskos darbus bērnu teātrī “Rībēja mute”. Tas bija ļoti labs teātris, tomēr sākās krīze, un es atkal pārcēlos uz Aizkraukli, par ko biju ļoti laimīga.
— Draugiem.lv, sadaļā “Par sevi”, esat ierakstījusi: priedes mežā aug, egles mežā arī aug, bet zem bērzu lapām — zemenītes sarkanās.
— Tie ir vārdi no “Prāta vētras” dziesmas. Man ļoti patīk daba, lauki, puķes. Esmu īsts dabas bērns
un pļavā, laukā, mežā jūtos visla-
bāk.
