Aizvadītajā nedēļā sāku iejusties atkal darbā, kas pēc atvaļinājuma nav nemaz tik viegli. Neretas slimnīcā joprojām notiek remonts, visapkārt ir liela nekārtība, ģimenes ārsta prakse pārvietota uz citu kabinetu, var teikt, ka slimnīcā valda arī apjukums. Neretas slimnīcā par medicīnas māsu esmu nostrādājusi 25 gadus, tāpēc šobrīd, kad notiek vērienīgie remontdarbi, ne tikai es, bet arī citi mediķi un darbinieki jūtas atstumti. Man sāp, ka mums neviens nejautāja, ko domājam un kā būtu ērtāk visiem sadzīvot zem vien jumta, šobrīd nav pat īstas skaidrības, kas par visu notiekošo slimnīcā ir atbildīgs.
Kad pirms vairākiem mēnešiem sāka remontdarbus, ģimenes ārstu prakses piedāvāja savu skatījumu, kā varētu strādāt Neretas slimnīca. Mēs ieteicām ārstniecības iestādes pirmā stāva labajā spārnā iekārtot ambulatoro daļu — ģimenes ārstu prakses, kreisajā spārnā būtu neatliekamā medicīniskā palīdzība, arī reģistratūra. Ēkas otrais stāvs paliktu pansionātam kā līdz šim un slimnīcai. Mūsuprāt, tas būtu tikai loģiski, lai tie cilvēki, kuri paši var atnākt līdz medicīnas iestādei, pēc iespējas ērtāk varētu nokļūt pie sava ģimenes ārsta. Diemžēl mūsu — slimnīcā strādājošo — viedokli neviens neuzklausīja, un tagad remonts rit pilnā sparā. Žēl, ka neviens nedomā par cilvēkiem un viņu ērtībām, turklāt vēl tagad, kad Nereta būs novads, vairāku apkārtējo pagastu centrs. Ko šis “centrs” varēs piedāvāt saviem iedzīvotājiem? Vai tikai vietu pansionātā, par ko jau tagad daudzi nespēj samaksāt?
Pagājušajā nedēļā daudz sprieda par mediķu streiku, kas paredzēts piektdien. Mediķi ir sadrumstaloti dažādās arodbiedrībās, arī mums, kā citās sfērās, nav vienotības. Es esmu iestājusies arodbiedrībā, bet daži kolēģi — ne. Medicīnas jomā strādājošo viedokļi par streiku arī ir dažādi — vieni uzskata, ka saņem pietiekami labu atalgojumu, citi gatavojas streikot. Mans viedoklis — Latvija sākas un beidzas Rīgā. Valdība nesaprot un galvenais — necenšas saprast, kā cilvēki laukos dzīvo. Medicīna nevar būt kā privātā struktūra. Ja valsts neatbalsta medicīnu, tad tā vairs nav medicīna. Vai tiešām ģimenes ārstiem ir jābūt laimīgiem, ka cilvēki slimo, lai viņi varētu nopelnīt un izdzīvot? Tas nav loģiski, bet diemžēl šobrīd ir tāda situācija — jo vairāk apmeklējumu, jo vairāk ģimenes ārstu prakses var nopelnīt. Es nesaprotu šo medicīnas sistēmu. Vienu gadu mēs jau streikojām, bet, vai kaut ko ar to panācām, es nezinu. No kurienes tā nauda valsts makā lai rodas, kā Latvijā var attīstīties ekonomika, ja neko neražo?
Ģimenes ārsta praksē sastopamies ar pretēju situāciju — ir cilvēki, kuri nevar samaksāt pacienta iemaksu — 0,50 Ls. Ir slimnieki, kuri jautā — kāpēc tik lēti, jo visur jau sen viss ir kļuvis daudz dārgāks. Situācija ir tāda — pacienta iemaksa pie ģimenes ārsta ir gandrīz tikpat liela kā maksa Rīgas sabiedriskajā tualetē. Vai tas ir normāli?
Ar nepatiku pāršķirstīju pagājušās piektdienas lielākos Latvijas laikrakstus. Gandrīz visās avīzēs pirmajā lappusē bija “sensācija” — slepkavas Ivara Grantiņa baiso noziegumu smalks izklāsts detaļās. Vai par to ir jārunā tik daudz — kā viņš savus upurus nogalinājis, cik gabalos sagriezis un kur licis? Manuprāt, tas ir pamudinājums nākamajiem slepkavām ar tādām pašām novirzēm. Pirms pāris gadiem jau piedzīvojām, kad Limbažu bērnudārzā iebruka slepkava un nogalināja vairākus bērnus, atzīstoties, ka viņa mērķis bija pievērst sev sabiedrības uzmanību. To viņi ir panākuši.
Plašas debates bija ap un par Ministru prezidenta Ivara Godmaņa ierosinājumu likvidēt trīs sekretariātus un apvienot Vides un Reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministrijas. Manuprāt, ministrijās un sekretariātos ir krietni par daudz ierēdņu, kuri viens otru kontrolē. Ja likvidētu e—lietu, Eiropas Savienības naudas apguves un integrācijas lietu ministrijas, noteikti nekas traģisks nenotiktu. Tikai par valdības priekšzīmi “taupīt” gan man negribas ticēt — vispirms jāsāk katram ar sevi un jāierobežo savas privātās vajadzības, ar ko bieži vien tiek jaukts arī darbs.
Aizvadītajā nedēļā Latvijā slēdza 305 starppilsētu autobusu reisus, arī astoņus reisus uz Rīgu un Jēkabpili, ko veica Aizkraukles rajona autotransporta uzņēmums. Manuprāt, daļu reisu vajadzēja slēgt. Man dēls četrus gadus braukāja no Rīgas uz Cēsīm, un autobuss turp devās gandrīz katru stundu. Tas nav vajadzīgs. Par tiem reisiem, ko slēdz un vēl gatavojas slēgt laukos — tas ir pēdējais, ko vēl var lauku cilvēkiem atņemt. Piemēram, cilvēkiem no Zalves, Mazzalves un Sproģiem jau tagad ir problemātiski nokļūt Neretā, kas būs tad, kad Nereta būs novada centrs? Vai tikai tad kāds sāks domāt par iedzīvotājiem, kuri nevar nokļūt pie ārsta, nevar izvadāt bērnus un nevar aizbraukt iepirkties?
Aizvadītā nedēļa pagājusi diezgan drūmā noskaņā, bet jaunā sākās ar saulainu dienu. Lai arī vakar sākās astronomiskais rudens, novēlu visiem izbaudīt pēdējo dobēs ziedošo puķu krāšņumu, ieraudzīt, cik skaistās krāsās kokos pamazām sārtojas lapas un visiem vairāk smaidīt!
