No 1. septembra par Aizkraukles profesionālās vidusskolas direktori sāks strādāt Ruta Krūkle. Mainot darbavietu un pieņemot izaicinājumu sākt visu no jauna — citā pilsētā, skolā un kolektīvā, Rutas kundze smaidot teic: “Dzīve ir mans vaļasprieks. Tajā nav milzīgu laimes uzplaiksnījumu, bet ik pa laikam var piedzīvot mazus un mīļus mirkļus. Dzīvot ir interesanti, reizēm ļoti grūti, reizēm — priecīgi. Bet esmu pārliecināta — Dievs nav mazais bērns, katram ir tik smags slogs, cik viņš var panest.”
Nevajag kritizēt
— Pastāstiet, kur esat strādājusi līdz šim?
— Man ir bijusi laime strādāt labos darba kolektīvos, par kuriem joprojām ir ļoti labas atmiņas. Esmu bijusi skolotāja Jumpravas vidusskolā, Jumpravas pagasta padomes priekšsēdētāja, Jumpravas bērnudārza “Zvaniņš” vadītāja. Sešpadsmit gadu biju Ogres rajona izglītības pārvaldes vadītāja, bet no pagājušā gada septembra strādāju Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības un vispārējās izglītības departamenta Izglītības iestāžu pārvaldības nodaļā par vecāko referenti.
— Kāpēc darbu ministrijā tomēr nolēmāt mainīt pret profesionālās vidusskolas direktores amatu?
— Gandrīz gadu nostrādājot ministrijā, sapratu, ka manos gados cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk. Jaunībā, kad ir mazi bērni un jādomā, kā uzturēt ģimeni, tad nereti jādara darbs, kurš nesniedz gandarījumu. Mani bērni ir izauguši, pašiem jau ir ģimenes un bērni, tāpēc varu atļauties darīt to, kas man patīk. Patīk strādāt ar cilvēkiem. Sapratu, ka “papīru lietas” man nesniedz gandarījumu, jā, tā ir lieliska pieredze, kas noderēs turpmāk, bet es to nevēlos darīt.
Negrib kādam patikt vai nepatikt
— Direktoram tomēr ir plaša profila pienākumi, šajā darbā daudz jāstrādā arī ar dokumentiem.
— Protams, skolas direktoram jāpārzina arī dokumenti un “papīru kalni”, tomēr darba ar cilvēkiem ir krietni vairāk. Man patīk ātrāk redzēt darba rezultātu, risināt problēmas. Patīk pašai pieņemt lēmumu un secināt, vai tas ir bijis labs un pareizs vai nekam neder un ir jādomā cits risinājums. Man patīk radošs darbs.
— Sākot strādāt jaunā darbavietā, turklāt augstā amatā, pirmais laiks būs jāpavada kā “zem lupas”. Vai tas neuztrauc?
— Esmu gatava, ka mani kritizēs, kāpēc lai to nedarītu? Es negrasos kādam te ļoti patikt vai nepatikt. Vienmēr ir pretpoli — apmēram desmit procentu sabiedrības kādu mīlēs, atbalstīs un palīdzēs, vēl desmit procentu var neieredzēt un nīst. Pārējie astoņdesmit ir pa vidu, un viņiem visbiežāk ir vienalga, ko kurš no mums dara. Manos gados mani nebiedē nekas. Baidos tikai no čūskām.
Vai 1. septembris būs?
— Iepriekšējā profesionālās vidusskolas direktora darba stils bieži tika kritizēts. Ko par to domājat?
— Ar Ikaunieka kungu pāris reižu esmu tikusies ministrijā, bet personīgi neesmu runājusi. Redzot skolu un kolektīvu, varu teikt — tik ilgus gadus esot direktora amatā, cilvēks noteikti ir strādājis, lai šī skola pastāvētu un attīstītos. Dzīvē ir gan balts, gan melns. Cik daudzi no tiem, kuri kritizē viņa darbu, kādreiz pienāca klāt un teica, ka jādara citādi, varbūt piedāvāja palīdzēt?
— Teicāt, ka šonedēļ pamatīgi apskatījāt skolu, dienesta viesnīcu un iepazināties ar kolektīvu. Kādi ir iespaidi?
— Pirmais iespaids — te ir ļoti jauki cilvēki, domāju, mēs labi sadarbosimies. Apskatīju skolu un dienesta viesnīcu. No ārpuses dienesta viesnīca ir ļoti glīta, nespeciālistam vispār nevarētu būt nekādu pretenziju, bet, kad to aplūko speciālists, atklāj ļoti daudz nepilnību. Estētiskos trūkumus varētu pieciest, bet, ja ēka nav nodota ekspluatācijā, mums nav tiesību tajā izmitināt bērnus. Kurš par to uzņemsies atbildību?
— Ar ko sāksiet pildīt direktores pienākumus?
— Šobrīd vienīgā doma, kas man ir prātā un par ko esmu ļoti uztraukusies — vai 1. septembrī te varēs sākt mācības? Remontdarbi rit pilnā sparā, vēl tik daudz jāizdara, lai varētu uzņemt audzēkņus.
Atzīs arī ārzemēs
— Nereti arodskolas vārds izskan ar negatīvu nokrāsu — tur jau mācās tie, kurus neņem vidusskolā! Kā domājat celt profesionālās izglītības prestižu?
— Sabiedrības viedoklis mainās ļoti lēni, bet pamazām tas notiek. Šāda attieksme ir visur, piemēram, pamatskolas skolotājs saka: negribēsi mācīties, iesi uz “profeni”! Joprojām valda mīts, ka profesionālās izglītības iestādēs mācās bērni, kuri citur netiek, kuriem ir sliktas sekmes vai viņi nav spējīgi apgūt vielu. Bet, atnākot uz arodvidusskolu, jaunietis iegūst gan profesiju, gan izglītību. Vai nav jocīgi? Skolā nevarēja apgūt kādu konkrētu priekšmetu, bet te var. Iespējams, profesionālo skolu audzēkņiem eksāmenos nav pārāk daudz A un B līmeņu, bet viņi tos nokārto! Visā Latvijā pamazām notiek reformas, kas saistītas ar profesionālās izglītības pievilcības paaugstināšanu, piemēram, sākums ir skolu ēku atjaunošana, remontēšana un jaunu mācību materiālu iegāde. Ja skolas ēka ir noplukusi, ja klašu iekārtojums ir vecs, jaunietis nenāks šurp mācīties. Ar skolas vizuālā tēla uzlabošanu arī sākam, tālāk domājam par saturu — par jauniem mācību materiāliem, arī skolotāji mācās. Daudz domājam par to, kā uzlabot mācību kvalitāti, piemēram, jaunieši, kuri vēlēsies apgūt autoatslēdznieka arodu, strādās ar visaugstākā līmeņa servisa iekārtām. Mēs nodrošināsim to, ka audzēkņi skolā strādās ar vislabāko, kas pašlaik ir un nav pat visos servisos. Aizkraukles profesionālajai vidusskolai šādas iekārtas jau ir nopirktas.
— Vai jaunietis var cerēt, ka viņam būs darbs pēc skolas beigšanas?
— Profesionālajām izglītības iestādēm būtu jāsadarbojas ar nozaru asociācijām. Tās vislabāk zina, cik speciālistu katrā vajag. Kamēr valstij nav plāna, kā kopumā attīstīties, es nezinu, kādi speciālisti būs pieprasīti pēc pieciem vai septiņiem gadiem. Mums būtu vieglāk strādāt, ja zinātu — jāsagatavo, piemēram, 338 celtniecības speciālisti, 120 autoatslēdznieku vai 180 sekretāru.
Visiem nav jābūt
virpotājiem
— Ko, jūsuprāt, iegūst jaunietis, atnākot uz profesionālo vidusskolu?
— Ja vecāki redz, ka bērnam ir kāds talants, ka viņam labi sokas matemātikā vai viņu interesē politika vai žurnālistika — viņam nav jābūt virpotājam vai atslēdzniekam. Bet mūsdienās ir ļoti daudz bērnu, kuri vispār nezina, ko grib, ko viņi vēlas iemācīties, kādu profesiju apgūt. Esmu pārliecināta: katram bērnam dzīvē ir sava vieta. Tā ir arī mūsu, skolotāju, atbildība — ja es uzņemu šo bērnu savā skolā, es arī viņam iemācīšu amatu. Un tā ir viņa izvēle — strādāt šajā jomā vai apgūt ko jaunu. Arī dzīvē tā notiek, ka daudzi vēlāk nestrādā profesijā, kuru apguvuši. Beidzot arodvidusskolu, jaunietis iegūst kvalitatīvu diplomu, un šobrīd tiek plānots, lai visu Eiropas Savienības dalībvalstu profesionālajiem diplomiem būtu vienāds statuss. Tas nozīmē, ka ar šo diplomu arī ārzemēs jaunietis varēs strādāt savā arodā, ne tikai lasīt ogas un sēnes.
— Vai tas nozīmē, ka atbalstāt jauniešu aizbraukšanu peļņā uz ārzemēm?
— Tas, ka jauni cilvēki brauc prom, nav nekas traģisks. Visos laikos tā ir bijis un ir arī tagad. Man sirds sāp par to, ka jaunajai paaudzei nav ieaudzināta dzimtenes mīlestība, viņiem nav ilgu pēc mājām, pēc savas ābeles. Aizbraukt, lai strādātu, studētu, gūtu pieredzi un atbraukt ar visu savu “bagāžu”, lai stiprinātu savu valsti — tas nav nekas slikts. Bet viņiem nav sakņu, kas sauktu mājup. Tagad no visām pasaules malām atgriežas latvieši sirmām galvām — viņi visu mūžu alkuši atgriezties dzimtenē, bet tam bijuši šķēršļi.
Spēku dod mātes atziņas
— Vai darbs Aizkrauklē ietekmēs ierasto dzīves ritmu?
— Dzīvoju Jumpravā un mēģināšu uz darbu izbraukāt, jo uz Aizkraukli braukt ir daudz ērtāk nekā uz Rīgu. Aizkraukle man visu mūžu ir patikusi, jo šajā pilsētā Lauku jaunatnes sporta spēļu laikā nosvinēju savu 18. dzimšanas dienu. Tie bija tik skaisti mirkļi, ka atceros joprojām. Man ir ļoti labs vīrs un bērni, kuri man noteikti palīdzēs. Droši vien dienesta viesnīcā kāda gulta arī būs jāaizņem, ja vajadzēs pastrādāt ilgāk vai skolā notiks kāds pasākums.
— Vai vasarā izdevās labi atpūsties?
— Šovasar bērni dzimšanas dienā uzdāvināja iespēju pabūt Romā. Man ļoti patīk Itālija, laikam citā dzīvē esmu tur dzīvojusi. Jau vairākkārt esmu tur bijusi, bet vēlos turp doties atkal un atkal. Vēl viens patīkams mirklis šovasar bija mana mazdēliņa kristības. Daudz pozitīvu emociju rodu laikā, ko pavadu ar draugiem, jau daudzus gadus kopā turamies četras ģimenes — dodamies ekskursijās, uz teātra izrādēm, rīkojam talkas, braucam uz dejām un svinam jubilejas. Jaunībā draugus ne vienmēr protam novērtēt, bieži esam pārāk aizņemti, lai satiktos. Tagad novērtēju katru mirkli, ko pavadām kopā.
— Kur gūstat prieku un enerģiju?
— Vispozitīvākās emocijas gūstu no bērniem un mazbērniem, ja sievietes sirds ir mierīga par viņiem, tad var izdarīt daudz. Kad dzirdu, kādas jaunas gudrības viņi atkal un atkal ir apguvuši un mums iemācījuši, tad man ir prieks arī par savu dzīvi. Darbā varu sevi apliecināt, gūt gandarījumu, ka esmu kaut kas un kaut ko nozīmēju. Taču esmu pārliecinājusies, ka jebkurā vietā un jebkurā darbā tevi var aizstāt kāds cits, un viss tāpat notiks. Savādāk, bet turpināsies. Bet apgūt tādus jaunvārdus kā “zizis”, “zazis” — nazis, “vāgītes” — zvaigznītes, “fukas ficītes” — smukas svecītes vai “gakus” — viss izdarīts, gatavs, kurus tagad lietojam arī mēs, pieaugušie, varu tikai no saviem mazbērniem. Vēl man spēku dod mātes atstātās atziņas, kuras nekad nepiemirstu. Piemēram, nav tāda darba, ko sieviete nevar izdarīt, ja tikai to vispār vajag darīt…
1. septembris man vienmēr ir svētki, jo šajā datumā ir dzimis mans jaunākais dēls. Man patīk arī tā gaidu un cerību izjūta, kas piemīt šai dienai, un tāda tā ir gan vecākos, gan skolotājos, gan bērnos.
