Rokasbumbas pavēlnieks — tā divos vārdos varētu raksturot skrīverieti Mārtiņu Dāvidnieku. Papildinot viņa raksturojumu, nedrīkst nepieminēt — jauns, ambiciozs un godīgs. Pēc sarunas ar Mārtiņu esmu pārliecināts — šis ellišķīgais īpašību kopums ir viņa panākumu atslēga. Un nešaubos, ka nākotnes sapņi, kuri viņam pašam šķiet tāltāli, piepildīsies. Mārtiņš jau vairākkārt pieradījis, ka, izvirzot mērķi, galvenais ir tiekties uz to ar sirdi un dvēseli.
Spēlē sava prieka pēc
— Kā sākās tava “atkarība” no handbola?
— Esmu dzimis, audzis un mācījies Skrīveros. Šo vietu joprojām ar lepnumu varu saukt par mājām. Skrīveri bez handbola nav iedomājami, un spēle aizrāva arī mani. Pirmā iepazīšanās ar rokasbumbu notika, mācoties pirmajā klasē, sporta nodarbībā pie Alda Rakstiņa. Acumirklī handbolu iemīlēju, no visas sirds vēlējos spēlēt. Nebiju no talantīgākajiem puišiem laukumā, taču izcēlos ar vēlmi sevi pierādīt — man bija liela apņemšanās un vēl lielāka gribēšana. Laika gaitā sapratu, ka ar handbolu vēlos saistīt turpmāko nākotni, tādēļ iestājos Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Mācības Murjāņos gan varēja aiziet gar degunu. Nokavēju pieteikšanās datumu, tomēr skolas treneris manī saskatīja perspektīvas un ar “lēcienu pēdējā vagonā” tiku uzņemts. Biju jauns, mācības mani neinteresēja, vēlējos tikai spēlēt handbolu. Treniņos un spēlēs atdevu sevi visu. Pēdējā gadā atgriezos Skrīveros, lai absolvētu vidusskolu. Tolaik par nākotni vai naudas pelnīšanas iespējām neaizdomājos, viss, kas mani interesēja, bija rokasbumba. Gribēju spēlēt!
— Vai sapni var uzskatīt par piepildītu?
— Kā handbolists līmeņa ziņā šobrīd esmu savā zemākajā punktā. Sapratu, ka ar to naudu dzīvošanai nenopelnīšu, tādēļ spēlēju tikai sava prieka pēc. Nelaužu sevi ar citu karogu, cīnos kopā ar savējiem — handbola vienību “Skrīveri/Aizkraukle”. Atgriežoties no Zviedrijas, kur nospēlēju gadu, bira piedāvājumi no dažādām Latvijas komandām. Savā vidū mani gribēja redzēt četras augstākās virslīgas komandas. Katrs centās pievilināt ar savu kumosiņu, kādus brīnumus tik man solīja! Tomēr rezultātā neko neieguvu. Vēlāk mani uzrunāja Skrīveru komandas dibinātājs Uldis Dronka, daudz nedomājot, piekritu spēlēt ar mājiniekiem.
Esmu trenējies pie gandrīz visām Latvijas virslīgas spēcīgākajām komandām, taču spēlējis esmu kopā ar Murjāņu vienību, “LSPA”, ‘‘Ogri’’, Latvijas izlases sastāvā, protams, ar skrīveriešiem un vienu sezonu Zviedrijā.
— Vai tas ietekmējis tavas nākotnes ieceres?
— Kad biju jaunāks, domāju, ka spēlēšu ilgi. Tas nekas, ka ar handbolu nevar izdzīvot, Latvijā visi spēlē sava prieka pēc. Taču tagad, kad man ir ģimene, prioritātes ir mainījušās. Bez finansiālā atbalsta varu spēlēt tā, kā daru to pašreiz — pirmajā līgā. Man ir sava vieta komandā, mani skatītāji. Jūtos pacilāti, un katra spēle man sagādā prieku, jūtu līdzjutēju atzinību.
Personīgā pieredze rāda, ka Latvijā, spēlējot handbolu, nopelnīt naudu nevar. Citās valstīs tas ir iespējams, taču ar nosacījumu, ka ir liels ģimenes atbalsts. Lai izsistos kā spēlētājs ārzemju klubā, nepieciešami vairāki gadi. Bez atbalsta un finansiālā seguma to nevar izdarīt. Esmu trenējies kā profesionālis, taču par tādu nekļuvu. Tomēr tas joprojām ir mans sapnis — darīt to, kas patīk, un saņemt par to naudu!
Ir jāuzvar, un tas jādara skaisti
— Kā tiec galā ar pēcspēles emocijām, zaudējums vai konflikts laukumā nāk līdzi?
— Vairs neatceros, kādas ir sajūtas pēc zaudēta mača! Tā kā mums šosezon bija tikai uzvaras, tad mājās nesu pozitīvas emocijas. Dažas spēles situācijas vai tiesnešu darbību reizēm ņemu pie sirds, pašu spēli gan ne. Ar komandas biedriem pēc mača visu apspriežam. Mājās tas netiek cilāts. Ģimenei sports interesē, padalos jaunumos un iespaidos, taču neesmu uzbāzīgs.
Agrāk gan nebiju tik pareizs. Varu godīgi teikt, ka savulaik handbolā biju kā melnais zirdziņš, un par to man joprojām atgādina Handbola federācijas attieksme. Pirmā līga rokasbumbā nav novērtēta, federācija vēlas celt handbola līmeni, taču šo līgu neuzskata par vajadzīgu. No komandām tiek iekasēta nauda, taču darbs netiek ieguldīts. Izjūtu arī individuālu nepatiku pret sevi. Par mani ir uzrakstīts ziņojums, lai maču tiesneši neņem vērā manas simulācijas. Tomēr es nevis izliekos, bet parādu pārkāpumu. Tiesneši arī ir viena no pirmās līgas problēmām — tiesnesis nedrīkst būt tās pašas līgas tikai citas komandas spēlētājs, taču tā ir! Agrāk ar tiesnešiem daudz strīdējos, tagad saprotu, ka tas man neko nedos. Esmu iemācījies rīkoties citādāk, mierīgi, lai spēle ritētu bez liekām ķildām. Esmu krietni pieklājīgāks pret tiesnešiem un pretiniekiem. Ģimene man ir palīdzējusi mainīties par 180 grādiem, apzinos, ka tagad esmu paraugs savai meitai kā mājās, tā spēles laukumā.
— Laukumā izcelies ar saviem pārdrošajiem lēcieniem un akrobātisko sniegumu. Tās ir tava “odziņa” vai centieni kādu atdarināt?
— Protams, esmu skatījies video ar profesionāļu sniegumu, tomēr neko nekopēju. Mācos un pilnveidoju sevi, reizēm tam nepieciešams pavērot citus spēlētājus. Laukumā rīkojos pēc savas gribas, tā ir mana brīva izdoma. Arī sportam ir nepieciešami šova elementi. Lai piesaistītu skatītājus, pirmām kārtām spēle ir jāuzvar, otrkārt, jāvinnē skaisti! Ja rodas iespēja, veicu sarežģītāku lēcienu, kāpēc gan to nedarīt, ja var? Pirmajā līgā es varu to atļauties, virslīgā būtu sarežģītāk — ja metiens neizdotos, atlikušo maču pavadītu uz rezervistu soliņa.
— Kāda ir dzīve otrpus žogam? Kas vēl tevi aizrauj?
— Ar handbolu sirdī dzīvoju ik dienu, ja nespēlēju, tad domāju par to. Rītdiena bez rokasbumbas man nav iedomājama. Darbs man ir, strādāju celtniecībā, pēc tam nododos ģimenei. Ar priekšnieku man ir paveicies, ja nepieciešams, tieku no darba, lai pagūtu uz spēli, tomēr viņš nebūtu labs priekšnieks, ja nepateiktu, ka tas tomēr ir slikti, ka spēles ietekmē manu darbalaiku.
Līdz meitiņas piedzimšanai spēles klātienē vēroja arī mana draudzene. Tagad mazo sargājam. Kad paaugsies, abas manas kvēlākās fanes vēros spēles klātienē. Draudzene ar sportu nav saistīta, taču viņa ir gudra sieviete un mani saprot.
Man patīk būt kustībā. Handbols dod pamatus, kas ļauj veiksmīgi nodarboties ar citiem sporta veidiem. Spēlēju basketbolu, futbolu, volejbolu un hokeju. Individuālie sporta veidi, izņemot šķēpa mešanu, mani neaizrauj. Pavisam nesaprotu un nepieņemu skriešanu kā tādu. Manuprāt, tā ir cilvēka mocīšana. Skriet var, bet tas jādara ar mērķi. Kā manā gadījumā — uz vārtiem.
— Kontakta sporta veidi mēdz būt traumējoši. Kā ir ar tevi?
— Ārsta sapnis! Man ir bijis elkoņa lūzums, mugurā trīs diska trūces, divreiz pārrautas saites potītēm, sadzīti visi pirksti, pieci smadzeņu satricinājumi. Visas traumas notika izteiktos jaunekļa gados, pēdējos piecos gados nav bijusi neviena vērā ņemama trauma. Līdz 18 gadu vecumam mans ķermenis lūza un plīsa. Pēc kādas muguras traumas ārsts teica, ja šādi turpināšu sportot, tad pēc pusotra gada sēdēšu ratiņkrēslā. Mamma sabijās no dzirdētā un gribēja aizliegt spēlēt handbolu. Arī pēc elkoņa lūzuma ārsti atkārtoja, ka handbolam nu pienācis gals. Tomēr nekas mani neapturēja. Par spīti tā laika traumām, biju spēlētājs ar perspektīvām, tādēļ tiku pievienots olimpiskajai vienībai, kas palīdzēja man atgūt veselību. Gāju uz masāžām, pildīju speciālistu ierādītus vingrinājumus, strādāju ar sevi katru dienu. Tagad, kad prioritātes ir mainījušās, pret savu veselību nebūtu tik bezrūpīgs kā toreiz. Taču joprojām neiesildos pirms spēlēm. Ikdienā visu laiku esmu kustībā, nedomāju, ka vajag sevi pārpūlēt vēl pirms mača.
Katra spēle
kā svētki
— Arī šogad kļuvi par līgas rezultatīvāko spēlētāju. Tas bija mērķis vai sakritība?
— Sezonas sākumā tiku ievēlēts par komandas kapteini. Tajā mirklī par manu prioritāti kļuva komandas kopējais sniegums. Pēc kāda laika uzmācās domas un vēlme paspīdēt arī ar individuālo sniegumu. Es melotu, ja teiktu, ka man nepatīk būt pirmajam. Tas dod rezultativitāti komandai un apmierinājumu pašam. Kā rezultatīvākais spēlētājs saņemu arī apbalvojumu, taču nekas nav salīdzināms ar to sajūtu, ja zini, ka esi labākais. Emocijas par naudu nenopirksi.
Šo sezonu noslēdzām bez neviena zaudējuma. Vienībai “Skrīveri/Aizkraukle” šāds panākums bijis vairākkārt. Tolaik komandu vadīja Aldis Rakstiņš, spēlētāju sastāvs bija ļoti spēcīgs. Agrāk katrs cīnījās par vietu komandā, tagad atmosfēra ir brīvāka. Laika gaitā mainījusies spēlētāju attieksme. Tagad uz treniņu jāvelk ar varu, agrāk, ja kādu reizi neatnāci, pašam bija kauns. Tomēr nemainīga palikusi skrīveriešu spēlēšanas maniere. Es varētu mūs saukt par nekaunīgiem. Vienmēr pamanīsimies kādu pabakstīt vai aizskart, mums tas ir raksturīgi. Ja aizskar vienu skrīverieti, pieci iet virsū. Šī maniere pāriet no paaudzes paaudzē, tas skrīveriešiem ir asinīs.
— Kur tu sevi redzi pēc gadiem 20?
— Saeimā! Pavisam nopietni. Domāju, ka esmu no tiem indivīdiem, kas spēj lietas ietekmēt. Manis piesaistīšana jebkurai lietai rada sekas, vai uz augšu vai leju, tā jau ir cita runa.
— Tavs dzīves moto?
— Es aizmirsu, kas bija vakar, zinu, kas ir šodien, un nezinu, kas būs rīt. Dzīvoju un baudu šodienu, nākotnes mērķus nospraužu reālus, taču netērēju laiku, bojājot tagadni, fantazējot par priekšdienām. Kvēlākais nākotnes sapnis ir redzēt Skrīveros lielu sporta halli. Tribīnes būtu pilnas, nāktu visi — vecmammas, kaimiņi… Katra spēle Skrīveros būtu kā pilsētas svētki! ◆
