Šorīt Latvijas Radio atskaņo senu 60. gadu melodiju, un man sirds sažņaudzas. Es apstājos, noklausos melodiju līdz galam un atgriežos senā pagātnē, kad abi tikāmies un dejojām kultūras namā mūsu mīļajā mazajā pilsētiņā. Toreiz dejas bija “dzīvajā” — spēlēja trompeti, saksofonu, akordeonu. Tad skanēja šī pati melodija, un tu nāci mani lūgt uz deju pirmais — stalts, gara auguma, lidotāja formastērpā. Zinu, daža laba meitene mani apskauda, toreiz es nezin kāpēc ne tik ļoti lepojos. Jo zināju tikai es, ka tu šad tad odi pēc alkohola, un pēc vienas tādas reizes, kad tu man sarunāji visādas muļķības, nolēmu tam pielikt punktu.
Pēc kāda laika gribēju to vērst par labu, salabt, bet bija jau par vēlu — tu biji iepazinies ar citu meiteni, kura pieņēma tevi tādu, kāds tu biji. Tagad, pēc vairāk nekā 40 gadiem, kad esmu palikusi viena, sāku pārdomāt — bet varbūt tomēr nevajadzēja tevi atraidīt? Toreiz es metu kaunu pie malas un tevi sameklēju. Un paldies, ka tu mani atcerējies, bet ko nu, katram sava dzīve…
Vidzemniece
Agrāk domāju — mīlestība noteikti ir nebeidzami taureņu lidojumi vēderā, nezūdošs sārtums vaigu galos, paātrināti sirdspuksti un satraukums pirms katras atkalredzēšanās. Domāju, ka mīlestībai ik brīdi jārada tik spēcīgas emocijas, lai galva aiz laimes nebeidz reibt. Tai jābūt tik spēcīgai kā nepārtrauktai uguņošanai Jaungada naktī, un, tiklīdz debesīs izzūd krāsainās puķes, rimst smiekli un troksnis, izgaist arī jūtas.
Taču tagad zinu, ka tie bija maldi. Mīlestība patiesībā ir miers. Mīlestība ir brīvība. Mīlestība neierobežo, nekontrolē, nepārmet un nenosoda. Mīlestībai nav nosacījumu, tā neprasa izlikties labākam, tā nepieprasa. Mīlestība pieņem. Mīlestība saprot. Tā vienkārši ir. Visu laiku tiecoties pēc taureņiem vēderā, kādā brīdī sapratu, ka tie ir netverami, te tie ir, te tie var aizlaisties, un pāri paliek vien tukšums.
Lai uzzinātu, kas ir mīlestība, vajadzīgs tikai viens vienīgs cilvēks no pasaules miljardiem. Viņam nav jābūt supervaronim no filmām, nav jāprot rāpties pa sienām vai lēkt no jumta uz jumtu. Mīlestībai nav svarīgs vidukļa apkārtmērs, nevainojams izskats, tā neuzķeras uz augstpapēžu kurpēm un dziļiem dekoltē. Tas viss ir mazsvarīgs.
Mīlestībai vajag tikai cilvēku. Un tikai tad, kad sastopam kādu, kuram nav nekā dārgāka par otra smaidu, veselību, labsajūtu, var meklēt arī mīlestību.
Mūsu mīlestība ir tikai pašā sākumā — bez ilūzijām par nebeidzamu uguņošanu un nerimstošu taureņu deju vēderā, bet tā ir ar pārliecību, ka tikai ar savu klātbūtni un elpu vien spējam viens otra pasauli iekrāsot viskošākajās krāsās.
Ieva
Bija jauks pavasaris. Ziedēja ievas, spīdēja spoža saulīte, un man, vidusskolniecei, bija mīlestības pilna sirds. Jāgatavojas skolas beigšanas eksāmeniem, jāiet uz randiņiem ar pirmo mīlestību Jāni.
Kādu dienu Jānis uzaicināja mani vizināties laivā un solīja aizvest parādīt skaisto Cepurītes salu. Norunājām, ka tas varētu būt svētdien. Bet svētdien pie manis atnāca mana labākā draudzene Gaida un gribēja, lai es palīdzu sagatavoties ģeometrijas eksāmenam. Randiņu atcelt nevarēju (nebija taču mobilā telefona), tādēļ ņēmām grāmatas un gājām uz ezermalu abas.
Ezermalā mūs saposies sagaidīja Jānis, bet, uzzinājis, ka brauksim abas, ļoti sadrūma, taču neko neteica. Bet kas tad mums! Sēžamies laivā un paziņojam, ka braucam mācīties! Jānis pavisam nerunīgs piestūrēja laivu pie salas un teica, lai tad mēs mācāmies arī, bet viņš pēc divām stundām atbrauks pēc mums. Izstaigājām salu, klausījāmies lakstīgalu pogošanu un mācījāmies. Pagāja norunātais laiks, bet no Jāņa ne miņas. Tuvojās jau vakars, kļuva vēsi, taču Jāņa kā nebija, tā nebija. Satināmies līdzpaņemtajā segā un drebinādamās turpinājām gaidīt. Nospriedām, ka Jānis ir sadusmojies un grib mūs pārmācīt. Sāka jau krēslot, tuvumā nemanīja nevienu laivu. Gribējās arī ēst. Padzērām ezera ūdeni, apēdām dažus zaķkāpostus un gatavojāmies nakšņot uz salas. Smējāmies, ka esam “robinsones”.
Kad palika tumšāks, ievērojām, ka laiva tuvojas no pavisam citas puses. Tas bija mūsu gaidītais Jānis! Klusējot iekāpām laivā. Jānis arī nerunāja. Krastā izkāpām no laivas un neatvadījušās skrējām uz mājām, jo mājinieki arī droši vien bija uztraukušies.
Jānis mani neuzmeklēja, es viņu arī ne, kaut gan bija jānoraud un arī sirds sāpēja. Tā beidzās mūsu “lielā” mīlestība. Tikai vēlāk uzzinājām, ka Jāņa tēvs bija paņēmis laivu un aizbraucis makšķerēt, tāpēc Jānis nevarēja atbraukt norunātajā laikā. Laikam jau mīlestība nebija īstā.
Brigita Andermane
Agrāk, izlasot šīs rindiņas, es varbūt smietos, bet tagad, pēc daudziem gadiem, man smiekli nemaz nenāk.
Satikāmies mēs rudenī, gan dzīves, gan dabas dotā. Viņš mani sagaidīja autoostā ar papīrā ietītām rozēm. Pirmo reizi mūžā mani vīrietis sagaidīja ar ziediem! Vārds pa vārdam, un mēs jau bijām iepazinušies. Viņa gadiem ļoti jauneklīgs augums, rokas. Tikai man drusciņ traucēja viņa brūnās acis un pile degungalā. Taisni jāsmejas! Sākumā viņš bija ļoti izpalīdzīgs — palīdzēja nopļaut zāli, izraka rozes krūmu, kura saknes bija iestiepušās dziļi zemē. Bet… viņam bija ļoti aukstas rokas, viņš neprata mani samīlēt. Aizvēja man pie viņa nav, to viņš meklē pie manis, iniciatorei jābūt man. Bet es gribu, lai tas būtu viņš. Es gribu, lai viņš būtu stiprāks par sievieti, nevis es spēcīgākā. Ja viņš neprot mani samīlēt ne dienā, ne naktī, vai viņš man tad ir vajadzīgs?
Ilze
