Ir augusts. Ļaudis ciemos brauc
un kapu kalnā kāpj pie saviem
mīļiem.
Arī es ar viņiem. Vectēvs mani
sauc
uz sarunu par senām dienām
zvīļām.
(“Ciemos pie vectēva”,
no krājuma “Sēlijas vējš”)
Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš autobiogrāfiskajā aprakstā “Mana dzīve” norādījis uz sava tēva radu mantisko situāciju, kā arī uz viņu rakstura īpašībām. Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja, ka “vispār par tēva radiem man ir saglabājušās vislabākās atmiņas. Viņi nebija bagāti, arī ne pārāk sirsnīgi, bet ļoti patiesīgi ļaudis”. Par kuriem tēva radiem Jānis Jaunsudrabiņš runājis, kurus radus viņš vērtējis? Lai gūtu saprašanu par to, jāatgādina daži fakti.
Četri dēli un trīs
meitas
Ir zināms, ka mans vecvectēvs Jorģis Vietnieks apprecēja rakstnieka tēva (arī Jāņa Jaunsudrabiņa) mātes jaunāko māsu Anni un atveda viņu par saimnieci uz “Meža Jurāniem”. Šajās mājās Zalvītes upes krastā (rakstnieks tās nosaucis par Jurānu Jāņsētu) praktiski visu mūžu nodzīvoja rakstnieka tēva māte. Kā atminas pats Jānis Jaunsudrabiņš, viņa tēva māte nomira lielā vecumā — tuvu pie simts gadiem.
Mana vecvectēva Jorģa Vietnieka un rakstnieka tēva mātes jaunākās māsas laulībā piedzima četri dēli: Jorģis (vecākais dēls), Pēteris (mans vectēvs), Krišjānis un Jānis (jaunākais dēls), kā arī trīs meitas: Anne, Matilde un Minna.
Pēc mana vecvectēva nāves (nav zināms, kad miris) viņa vecākais dēls Jorģis, kuram palika “Meža Jurāni”, no saimniecības grunts manam vectēvam Pēterim Vietniekam izdalīja purvainu zemesgabalu ar mežu. Tur vectēvs uzcēla nelielu māju, sauktu par Vietnieku istabiņu.
Par ciemošanos Saukā rakstnieks teicis, ka “reizi gadā mēs ceļojām uz Sauku. Vispirms pie manas tēva mātes uz Jurānu Jāņsētu, kur viņa dzīvoja pie savas jaunākās māsas, Jurānu saimnieces. Aizvien mēs ciemojāmies dienas divas, jo vajadzēja apciemot arī Vietnieku sētu un dažreiz arī Pavārus Zalves muižā. Pavāriene bija mana tēva māsa”.
Kopsavelkot Jāņa Jaunsudrabiņa rakstīto, mana vectēva un citu radu (Minnas Osītes, Almas Vīksnes, Arvīda Osīša) stāstīto, iznāk, ka rakstnieks sava tēva radus apciemoja ne tikai bērnībā un agrā jaunībā, bet arī vēlākajos gados.
Secināms, ka ar sava tēva radiem rakstnieks saprata visus “Meža Jurānu” ļaudis, manu vectēvu Vietnieku sētā (Vietnieku istabiņā), kā arī Pavārus Zalvē.
Nekad nebija bagāts
Īpaši gribu stāstīt par savu vectēvu Pēteri Vietnieku. Tas man vieglāk izdarāms, jo līdz sirmā vīra nāvei dzīvojām vienās mājās “Plostiņos”, kuras vectēvs pēc Pirmā pasaules kara uzcēla Vietnieku istabiņas vietā.
Mans vectēvs nekad nebija bagāts. Ne laikā, par kuru rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš, ne arī vēlākajos gados.
Zemesgabals, kuru vecākais brālis Jorģis vectēvam izdalīja no “Meža Jurānu” grunts, nebija liels. Zeme bija purvaina un tāpēc pat vasarās neiesila, kā nākas.
No vectēvam piederošās zemes kopplatības (13 — 14 hektāriem) aramzeme bija tikai 4 hektāri. Pārējā zeme bija pļavas, ganības, purvains krūmājs un celmaine. Zemes iekopšana vectēvam un manam tēvam prasīja lielas pūles. Daudz spēka paņēma zemes meliorēšana ar virszemes grāvju tīklu. Ar visu to lietainās vasarās aramzeme bija pārlieku mitra — labība dzeltēja, kartupeļi puva vagās. Skaidrs, ka šādā zemē labu ražu grūti izaudzēt.
Līdz kolhozu nodibināšanai “Plostiņu” zemi kopa un ar lauksaim-niecību nodarbojās mans tēvs.
Vectēvs bija labs amatnieks. Jaunības gados viņš mācījās amatniecības skolā Lietuvā, vairākus gadus strādāja par amatnieku priekšstrādnieku grāfam Šuvalovam piederošajā Zalves muižā.
“Plostiņu” dzīvojamo māju un saimniecības ēkas vectēvs uzcēla pats savām rokām. Naudas, par ko nolīgt amatniekus, viņam, protams, nebija.
Brīvajā laikā vectēvs piepelnījās, gatavojot apkārtējiem zemniekiem ratus un ragavas. Naudu “Plostiņu” saimniecības vajadzībām vectēvs nopelnīja pārsvarā ar kokamatnieka darbu.
Daba manu vectēvu bija apveltījusi ar noslēgtu, bet labsirdīgu raksturu. Pārāk sirsnīgs, kā ievēroja Jānis Jaunsudrabiņš, mans vectēvs nebija. Noslēgti cilvēki reti ir izteikti sirsnīgi.
Vectēvs bija mans labais cilvēks. Viņš ļoti daudz uzmanības veltīja tieši man. Tas, manuprāt, izskaidrojams ar to, ka biju vectēvam pirmais mazdēls. Pats vectēvs manas piedzimšanas laikā bija jau sirmgalvis.
Pirmās zināšanas par apkārtējo dabu, meža un mājas dzīvniekiem, lauku darbiem man iemācīja vectēvs. Kad viņš devās uz Zalvīti zvejot, vienmēr ņēma mani līdzi. Vectēvs man iemācīja peldēt, braukt ar velosipēdu, iejūgt zirgu ratos, ar izkapti pļaut zāli.
Sienu atdod
kolhozam
Vectēva labsirdību un izpalīdzību ievēroju, kad biju sasniedzis skolēna gadus. Īpaši to novēroju pirmajos kolhoza gados.
Kādu puskilometru no “Plostiņiem” bija mūsu pļavas siena šķūnītis, kur līdz pavasarim glabāja tālās pļavas sienu. Vectēvs tajā laikā kolhozā vēl nebija iestājies.
Kādu dienu marta beigās pie vectēva ieradās viņa labs paziņa kolhoza vietējās brigādes brigadieris Dmitrijs Ļebedevs. Viņš gandrīz asarām acīs lūdza, lai vectēvs aizdod kolhoza govju fermai sienu no tālās pļavas šķūnīša. Dzirdēju šādu sarunu. Ļebedevs teica: “Saproti, Pēter, man fermā 20 slaucamo govju drīz būs jākar striķos, jo viņas novārgs. Fermai trūkst siena. Ja govis nosprāgs, mani kā brigadieri iesēdinās cietumā. Palīdzi, lūdzu, manu bērnu dēļ.”
Protams, vectēvs Dmitrijam Ļebedevam palīdzēja. Viņš atdeva kolhoza govju fermai vismaz 3 — 4 tonnas laba siena, govis tika izglābtas, brigadieris arī. Tagad neatceros, vai sienu kolhozs rudenī atdeva.
Atceros citu gadījumu, kurā izpaudās vectēva labsirdība un izpalīdzība. Kolhoza pirmajos gados par izstrādes dienu maksāja dažas kapeikas, arī graudu deva ļoti maz. Brigadierim Ļebedevam mājās bija kādi septiņi bērni, kuri gribēja ēst. Dzirdēju vectēvu sakām manam tēvam, ka Dmitrija bērnu viņam žēl. Došot no savas puses Ļebedeva ģimenei maisu rudzu miltu, maisu kviešu miltu un gabalu speķa no rudenī kautās cūkas. Tā vectēvs arī izdarīja. Tajā laikā viņš kolhozā vēl nebija iestājies, bet lielās nodevas vectēva saimniecībai nebija uzliktas.
Atceros vēl kādu gadījumu, kad mans vectēvs jau bija iestājies kolhozā. Redzēju, ka mūsu sētā iebrauca kolhoza otrās brigādes brigadieris Balodis, atveda vairākus izjukušus ratu riteņus un lūdza, lai vectēvs pāris dienu laikā tos saved kārtībā. Vectēvs Balodim teica, ka ātrāk kā nedēļas laikā šo darbu nevar veikt. Balodis saķēra galvu un sāka vaimanāt — pēc pāris dienām jāvedot siens šķūņos, bet ratu riteņi izjukuši. Vectēvs izprata Baloža smago situāciju — iegāja šķūnī, no saviem ratiem noņēma visus četrus riteņus un aizdeva tos Balodim. Brigadieris aizbrauca priecīgs.
Tā, lūk, rīkojās mans vectēvs. Par atsaucību, izpalīdzību, cilvēcību viņu cienīja gan saucieši, gan zalvieši.
Jānis Jaunsudrabiņš aprakstā “Mana dzīve” uzsvēra, ka viņa tēva radi bijuši ļoti patiesīgi ļaudis. Jādomā, ka šādu vērtējumu viņš attiecināja arī uz Pēteri Vietnieku.
Par politiku nerunāja
Lielos vilcienos J. Jaunsudrabiņam, iespējams, taisnība. Mans vectēvs vienmēr centās teikt patiesību, nekad nemelot. Taču tas notika par pragmatiskām lietām. Vectēvs varēja pārmest kaimiņam par slikti padarītu darbu, par nepareizu augu sekas izvēli, par nevīžīgi sajūgtu zirgu.
Taču bija lietas, par kurām sirmais vīrs vispār nerunāja. Viņš nerunāja par politiku, valstsvīru rīcību, publiski neapsprieda likumus un rīkojumus. Kompānijas, kur šāda apspriešana notika, vectēvs vienkārši pameta. Sarežģītajā 20. gadsimtā šāda taktika bija pareiza.
Atceros, ka mūsu ģimene draudzējās ar Ernesta Freimaņa saimi no Zalves “Vīgantiem”. Freimaņi katru gadu svinēja Ziemassvētkus vai Jaungadu. Šajās svinībās “Plostiņu” ļaudis vienmēr tika ielūgti.
“Vīgantos” vispirms dedzināja eglīti, katram vajadzēja norunāt kādu dzejoli vai izstāstīt pasaku. Tad viesi un mājinieki sēdās pie galda, ieturēja svētku maltīti. Pēc vakariņām vīrieši atsevišķā istabā spēlēja kārtis, iedzēra un runāja par politiku. Mans vectēvs šajā kompānijā nepiedalījās. Viņš labprātāk palika sieviešu lokā, runājās par saimnieciskiem jautājumiem.
Draudzīgas attiecības manam vectēvam bija ar Pēteri Timohinu, kura ģimeni vācieši bija nometinājuši Zalves pusē. Viņš labi sapratās ar “Klaucēnu” ļaudīm Pēteri Ļobu un Jāni Grosu, “Gailēnos” dzīvojošo Kalniņu ģimeni.
Māsasdēlu slēpj “Plostiņos”
Vectēva bērēs viņa jaunākās māsas Minnas Osītes dēls Ēriks Osītis izstāstīja man kādu noslēpumu, par kuru vectēvs pat ieminējies nebija.
Izrādās, Ēriks Osītis izmācījies par jūrnieku un vācu okupācijas laikā strādājis uz tirdzniecības kuģiem. 1944. gada sākumā Ē. Osītim paziņots, ka viņam jāsāk dienēt vācu kara flotē. Jaunais jūrnieks kara flotē dienēt nav vēlējies, pametis kuģi un aizbēdzis. Skaidrs, ka tēva kalēja mājelē pašā Zalves centrā slēpties nebūtu prāta darbs. Visu 1944. gadu līdz vācu karaspēka padzīšanai no Zalves apkārtnes
E. Osītis slēpās mana vectēva mājās “Plostiņos”. 1944. gada rudenī Ēriks iesaukts sarkanajā armijā un kādā kaujā Kurzemē ievainots. Pēc kara Ē. Osītis vairākus gadus strādāja Zalves septiņgadīgajā skolā par zīmēšanas un fizkultūras skolotāju.
Mans vectēvs nodzīvoja garu mūžu. Viņš nomira 88 gadu vecumā savos “Plostiņos”.
Vectēvs pēc rakstura bija praktisks vīrs, viņš nebija romantiķis. Taču atceros reizi, kad viņš no upmalas pļavas atnesa balto pīpeņu pušķi un iedeva šos ziedus manai vecmammai. No tā laika zinu — vectēvam patika baltās pīpenes. Tagad cenšos pīpenes nolikt uz viņa un vecmammas kapu kopiņām, kad ciemojos Zalvē.
