Ja jūs zinātu, kāds man ir kaimiņš! Īsts sirdscilvēks! Viņš man nekad neliek dzīvot garlaicībā. Jurčiks Bubčiks, tā viņu sauc, vienmēr parūpējas, lai es nejustos vientuļš un aizmirsts. Un to viņš panāk dažādos veidos. Viņam ir lieliska humora izjūta. Lūk, viens piemērs. Jurčiks ir liels dzīvniekmīlis ar noslieci uz eksperimentiem, piemēram, viņš pārbaudīja, cik maz ir jādod sunim, lai dzīvnieciņš izdzīvotu. Ja būtu suņu modeļu skolas, droši vien krancis tur varētu pieteikties, bet ķēdē viņš atgādināja plānu pastmarku. Mana sirds to neizturēja, un es kaimiņu sunim nesu ēdamo. Viss beidzās ar to, ka kaimiņš par mani tiesībsargājošām instancēm uzrakstīja depešu — bija manījis, ka mans suns spēlējas ar viņa bērniem. To viņš uzskatīja par draudiem. Pēc tam gan viņam bija lieli prieki, jo man uzlika sodu. Jurčiks smējās, ar vienu roku vēderu, bet otru — brilles pieturēdams. Mans kaimiņš ir arī ļoti kautrīgs. Pie manis ciemos nāk tikai tad, kad manis nav mājās un kad pašam vēders iesāpas. Lai es to zinātu, viņš pie manas mājas durvīm atstāj savu “vizītkarti”, tā teikt, šeit biju es — s… brālis. Un pazemīgs arī viņš ir bez gala. Nolicis cūkas silīti pie manas sētas. Sak’, kaimiņ, varbūt kaut ko iemetīsi, bet pērļu man nav.
